Upīša memoriālā muzeja vadītāja: muzejus un periodiku nevar salīdzināt

Lielākajā daļā minēto muzeju esmu bijis, bet vienalga es nesaprotu to dižo vērtību no vecām lietām, kuras skārušas rakstnieku un dzejnieku rokas. Bieži lasot rakstnieku darbus ir svarīgi sajust to laiku elpu, bet tam ir nepieciešams daudz kas vairāk par galdiem, krēsliem, spalvaskātiem un rakstāmmašīnām. Domāju, ka pat vienkārši fragmenti no to laiku dokumentālajām filmām spēj pateikt daudz vairāk.

Nav tik vienkārši :) Aizej uz muzejiem, ko pieminējusi Barbara Twiterī - tā ir kultūras telpa, nevis vienkārši istaba. Interneta paaudzei tā var būt grūti saprotama sajūta stāstot, tas jāizjūt. Viendienīšu paaudzi var viegli izaudzēt, bez kultūras saknēm. Tikpat viegli to vējš aizpūtīs prom. Visi, kas vieglkas dzīves dzīdamies, ir pametuši Latviju, ir švaki saimnieki izrādījušies, švakām saknēm. Tās ir sekas patērētāju kulta veidošanai, kad smukas bikses cilvēkam svarīgākas par saimnieka pienājumu, par dzimtu un dzimtenes mīlestību, par pienākumu un piederības sajūtu. Tie ir kā padomju krievi, kas PSRS laikos klejoja no vietas uz vietu, apmezdamies kur rieciens biezāks. Mums te tādi sabrauca teju miljons, tagad esam nelaimīgi mēs, un arī nelaimīgi viņi. Bez saknēm cilvēks var būt paēdis. Bet laimīgs - nekad.

Ja tas dzīvoklis ir bijis A.Upīša īpašums un to var uzturēt par autoratlīdzībām, kas viņam varbūt vēl pienākas, tad lai tā notiek, bet kāpēc tam būtu jātērē valsts nauda, es nesaprotu. Tāpēc lai tur varētu vest skolēnus? Ko gan viņi tur daudz gūst, skatoties uz vecām mēbelēm, grāmatām, kuras neviens neaiztiek. Iespējams, ka vērtība ir tie gidi, kuru var daudz ko pastāstīt, bet vai tad tam noteikti ir vajadzīgs šāds dzīvoklis?

Vācieša, Akurātera, Čaka, Upīša, Muhinas, Rozentāla, Blaumaņa, Beļcovas un Sutas muzeji ir unikāla Rīgas vērtība, īsts "Riga Undercover" piedzīvojums / @BarbaraVanDaal, Twitter

Man šķiet, ir veltīgi cepties par tā jefiņa izteikumiem. Pēc izmešanas no politikas viņu moka abstinence, varas bija tik daudz, un nemaz. Iespējams, vēl arī savas mazvērtības apzināšanās. No tā arī izriet snobiskā šausmināšanās par to, cik maz Latvijā ir īsti izkoptu intelektuāļu (sevi protams ierindojot to starpā), kampaņveidīgi aicinājumi atvieglot narkotiku apriti un citas bērnišķības. Tā ir tikai izlutināta pusaudža slimīga kāre nonākt uzmanības centrā, pamatīgs pašapziņas deficīts, apzinoties iekšējo tukšumu. Nav vērts pat ieklausīties :)