Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Svētdiena, 29. decembris
Solveiga, Ilgona

Uz Purvīša balvas nominantu astoņnieku noraugoties

Mirklī, kad februāra sākumā viens no astoņiem Purvīša balvas kandidātiem kļūs par pirmo un vienīgo tās ieguvēju, pilnīgi noteikti sāksies diskusijas par to, vai žūrija izvēlējās „pareizo” apbalvojamo, vai kāds cits nebija labāks un veiksmīgāks, vai gadījumā balvas ieguvējs vienkārši nebija mazliet labāk pozicionēts kopējā izstādē un tāpēc vairāk izcēlies. Tādas runas būs, par to nav ne mazāko šaubu.

Taču, kamēr vēl nav izvēlēts šis viens mākslinieks, kura vārds 11. februāra vakarā skanēs līdzās vecmeistara Vilhelma Purvīša vārdam, manuprāt, ir vērts paskatīties uz visiem balvas kandidātiem un to, kāpēc šis astoņnieks izveidojies tieši šāds un ne citāds.

Uzreiz gribu teikt, ka, piedaloties balvas ekspertu grupā, kuras uzdevums bija izvirzīt sākotnēji vairākus mākslas notikumus ik ceturksni, bet beigās vienoties par gala kandidātiem (četriem no 2007. un tikpat no 2008. gada), manuprāt, es ļoti daudz ieguvu arī pats. Un domāju, ka tāpat varētu teikt arī vairums pārējo ekspertu. Neslēpšu, ka, būdams visvecākais šajā grupā, es biju arī viens no viskonservatīvākajiem, taču es par to absolūti nekaunos – zināmā mērā tas radīja līdzsvaru.

Tai pašā laikā man bija ļoti interesanti klausīties citu ekspertu motivāciju, un jāatzīst – ja mums katram būtu jāsastāda savs astoņu kandidātu saraksts balvai, domāju, iznāktu gandrīz pilnībā atšķirīgi saraksti. Pārklātos tikai daži vārdi.

Tieši tādēļ, manuprāt, balvas procesā milzīga nozīme ir vairākpakāpju balsošanai – vispirms izvēloties vairākus nominantus ik ceturksni, tad balsojot par gala kandidātiem un visbeidzot – citiem ekspertiem žūrijā lemjot par vienu balvas ieguvēju. Skaidrs, ka māksla pati par sevi ir subjektīva un vienota patiesība nav iespējama, tomēr šāds process nodrošina iespējami lielāku viedokļu dažādību.

Galu galā – ja man būtu jāpasaka, kurš no astoņiem māksliniekiem, mākslas notikumiem, kas kandidē uz pirmo Purvīša balvu un kurus mēs paši izvirzījām, ir cienīgs to saņemt, man būtu ļoti grūti. Man patiesībā prieks, ka man tas nav jādara. Viņi visi savā veidā ir tās cienīgi, bet tas, kas visvairāk priecē, - ir pārstāvētas gandrīz visas aktīvās mākslinieku paaudzes, sākot ar Miku Mitrēvicu un Andri Eglīti, beidzot ar Ievu Iltneri un Helēnu Heinrihsoni. Taču tas, kas piemīt viņiem visiem, – nenoliedzama darbu kvalitāte, pilnasinīgs un sabiedrībā pamanāms sniegums pēdējos gados.

Protams, spilgti redzams sniegums bijis arī citiem māksliniekiem, tomēr acīmredzot tieši šie spējuši pārliecināt ar mākslas darbu kvalitāti, ideju, tehniku, tematiku – visu kopā. Tai pašā laikā, kā nesen vienā no izdevumiem bija minēts par Kristiāna Brektes izstādi ar dzīvnieku līķīšiem, – labi, ka tā neesot nominēta Purvīša balvai... es nezinu, vai tas ir labi. Cita lieta – acīmredzot šī mākslinieka paņēmieni vairāk iedarbojas uz neprofesionālu mākslas baudītāju, nevis mākslas teorētiķiem un kritiķiem, kuri pārsvarā piedalījās Purvīša balvas ekspertu grupas darbā. Tomēr, skatoties, kā strādā šis un arī citi mākslinieki, domāju, daudzi no viņiem nākotnē nonāks līdz šai balvai.

Atskatoties uz iepriekšējām norisēm un balvām, kādas mākslā Latvijā bijušas, manuprāt, šī balva nāk ar vairākām būtiski jaunām lietām – viena, protams, ir jau minētā vairākpakāpju vērtēšana, tādējādi dodot iespēju palūkoties uz mākslu zināmā mērā objektīvākām acīm. Otra savukārt – tas, ka, muzejam sadarbojoties ar balvas līdzorganizatoru SIA „Alfor”, tiek iesaistīts privātkapitāls. Lai ko arī kāds neteiktu, es uzskatu, ka tas ir nenovērtējams ieguldījums, nebijusi pieredze, un visu cieņu tam cilvēkam, kurš ir gatavs uz šādu soli.

Domājot par balvas nākotni, šobrīd, protams, ir grūti pateikt, ko tā dos Latvijas mākslas videi – ir jāveidojas zināmai vēsturei, lai par to varētu spriest. Prognozēt ir grūti, bet es ceru, ka šis process attīstīsies – tas ir būtiskākais. Tas, ko es vēlētos – lai balvas ieguvēja noskaidrošana nekad netiktu ietekmēta ne politiski, ne finansiāli un lai tas tiešām būtu demokrātisks profesionāļu lēmums, nekas cits. Ja tā arī notiks, šī procesa vērtība ar laiku tikai pieaugs, veidosies vēsture. Turklāt tas, ka balvu nolemts piešķirt reizi divos gados, arī, manuprāt, cels tās prestižu – mēs jau redzam, kas notiek citās sfērās, kur balvas pasniedz katru gadu, daudzās kategorijās, vieniem un tiem pašiem cilvēkiem – tās vienkārši devalvējas. Šāds biežums mūsu mazajā vidē neko labu nedod.

Savukārt cita lieta, kas ar laiku varētu ar Purvīša balvas starpniecību ne tikai dot iespēju atzīt veiksmīgākos, spilgtākos un labākos māksliniekus, bet arī pamazām iezīmēt latviešu mākslas vietu pasaulē, ir – ārvalstu ekspertu dalība žūrijā. Manuprāt, nebūtu slikti, ja visi tās dalībnieki būtu no citām valstīm – tas dotu objektīvāku skatu „no malas” uz to, kā mēs paši šeit, savā vidē, vārāmies. Mūsu problēma ir tā, ka esam tik šaura sabiedrība, ka visi viens otru pazīstam un, gribot negribot, ik pa laikam šī apziņa mūs ietekmē. Bet šai balvai būtu jāizvairās no jebkādas ietekmes, nodrošinot iespējami objektīvāku dažādu subjektīvo viedokļu kopsummu.


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas