Vai eiro pārdzīvos pašreizējo ekonomisko krīzi?

Kaut arī krīze varētu nostiprināt EMS radītās institūcijas, tā varētu radīt daudzus riskus, kuri dalībvalstīm jāapzinās, ja tās vēlas no tiem izvairīties. Galvenā problēma ir tā, ka apstākļi atsevišķās EMS dalībvalstīs var attīstīties tik dažādos veidos, ka daži nacionālie politiskie līderi varētu just kārdinājumu secināt, ka viņu valstīm būtu labāk īstenot politisku pasākumu kopumu, kas atšķirtos no tā, kuru īsteno citas dalībvalstis. Pašreizējās atšķirības eiro zonas valstu obligāciju procentlikmēs liecina, ka finanšu tirgi uzskata izjukšanu par reālu iespēju. Piemēram, desmit gadu valdības obligāciju likme Grieķijā un Īrijā tagad gandrīz par veselu procenta punktu pārsniedz līdzīgu Vācijas obligāciju likmi, un Itālijas likme ir gandrīz tikpat augsta. Protams, vēsturē ir daudz piemēru, kad izjukušas valūtas savienības vai vienas valūtas valstis. Kaut arī ir tehniski un juridiski iemesli, kāpēc EMS valstij šāda atdalīšanās būtu grūtāka, nav šaubu, ka valsts varētu izstāties, ja tiešām to vēlētos. Kāpēc izstāties no EMS? Visacīmredzamākais iemesls, kāpēc valsts varētu izvēlēties izstāties, ir lai izvairītos no visiem vienādi piemērotās monetārās politikas, ko liek darīt vienotā valūta. Valsts, kurai turpmākajos dažos gados šķitīs, ka tās ekonomika ir nonākusi dziļā depresijā, un kura baidīsies, ka depresija var kļūt hroniska, varētu just kārdinājumu izstāties no EMS, lai atvieglotu monetāros apstākļus un devalvētu savu valūtu. Kaut arī tas varētu būt vai nebūt ekonomiski saprātīgi, smagas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valsts varētu pieņemt šādu politisku lēmumu. Stabilitātes un izaugsmes pakts, kas ierobežo eirozonas dalībvalstu fiskālos deficītus, ir vēl viens iemesls, kāpēc valsts varētu vēlēties izstāties no EMS. Nopietna krituma apstākļos valsts var vēlēties īstenot tradicionālo keinsiānisko politiku ar apjomīgu, deficīta finansētu fiskālo stimulēšanu. Kaut gan Stabilitātes un izaugsmes pakts var būt pietiekami elastīgs, lai atļautu zināmu deficīta stimulu, valsts var justies ierobežota rīkoties tik agresīvi, cik tā vēlas. Pašreizējā finanšu krīze izvirza vēl vienu problēmu — skaidri izteikta "pēdējās iespējas aizdevēja" trūkumu. Vēl jāskatās, cik ECB būs gatava nodrošināt nacionālās centrālās bankas ar eiro daudzumu, kas nepieciešams, lai pildītu šo lomu visā pilnībā. Ja valsts redz, ka tās bankas cieš neveiksmi tāpēc, ka nacionālā banka nespēj aizdot tām pietiekami daudz līdzekļu, tā var izvēlēties izstāties no EMS, lai tās centrālā banka spētu nodrošināt jebkuru vietējās valūtas daudzumu, kādu uzskata par nepieciešamu. Vēl vairāk — pašreizējā ekonomiskā krīze novedusi pie jaunām sarunām par nepieciešamību Eiropas Savienībai iedibināt nodokļu iekasēšanas pilnvaras. Lai kāda būtu šī priekšlikuma loģika, tā atvērtu durvis daudz lielākai ienākumu pārdalīšanai. Valstis ar augstiem ienākumiem varētu uzskatīt to par pietiekamu iemeslu, lai vēlētos izstāties. Nopietns drauds Pat ja amatpersonas nevēlētos atteikties no eiro, viņām to varētu nākties darīt tādas stratēģijas rezultātā, kura mēģinātu panākt, lai citas valstis piekrīt politikas maiņai. Valsts, kura uzskata, ka monetārā vai fiskālā politika ir pārāk stingra, var draudēt izstāties no savienības, ja politika netiks mainīta. Skaidru un nopietnu risku radītu tas, ja šī valsts būtu Vācija vai Francija. Taču, pat ja tā būtu viena no mazākajām valstīm, tas būtu nopietns drauds, jo to varētu uztvert kā beigu sākumu. Tā ka šādus draudus varētu izteikt gan liela, gan maza valsts cerībā, ka ar to pietiktu, lai pārējās EMS valstis piekristu tās vēlamajai politikas maiņai. Protams, būtu risks, ka citas valstis neļautos iebiedēties. Tad draudošajai valstij būtu jāizvēlas — pieņemt pazemojošo sakāvi un palikt vai uzstāt uz "principu" un aiziet. Tam visam vajadzētu likt domāt, ka politiskie līderi izvēlētos vienīgi tādu politikas maiņu, kura, viņuprāt, atbilstu viņu valsts ilgtermiņa interesēm. Taču pastāv arī risks, ka daži politiķi varētu rīkoties tikai paši savās interesēs un izmantotu lejupslīdi kā izdevību tikt ievēlētiem, solot panākt valsts izstāšanos no EMS vai sakot, ka viņi draudēs to izdarīt, ja citas dalībvalstis nepiekritīs viņu ierosinātajām politikas izmaiņām. Neviens no šiem riskiem nenozīmē, ka monetārā savienība nenovēršami kļūs par šā smagā ekonomiskā krituma upuri. Taču šis kritums būs smagāka pārbaude eiro nekā jebkura, ar kādu tas sadūries savas pastāvēšanas pirmajos desmit gados. Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate