Kā skaidroja LVA direktors Jānis Valdmanis, valodas saglabāšana tās iepriekšējās formās bija viens no kara gados emigrējušo latviešu mērķiem, jo pēckara gados visai plaši bija izplatīts uzskats par to, ka dzimtā valoda tikusi "sabojāta". Šo cilvēku attieksmi pret valodu būtiski iespaidojusi arī apziņa, ka emigrācija notikusi piespiedu kārtā.
Savukārt pēdējo gadu emigrācija notikusi lielākā vai mazākā mērā labprātīgi, līdz ar to katram aizbraukušajam pret valodu ir atšķirīga attieksme. Jau ziņots, ka aģentūra secinājusi, ka salīdzinoši lielai daļai uz Īriju aizbraukušo latviešu vēlmi runāt dzimtajā valodā samazinājuši vairāki psiholoģiskie faktori, kā aizvainojums par nepieciešamību pamest Latviju, negatīvā attieksme pret valsti, vēlme ātrāk iedzīvoties un integrēties vietējā sabiedrībā.
Vienlaikus aģentūras projektu vadītāja Inese Vasiļjeva-Muhka uzsver, ka lielā mērā valodas "iekonservēšanās" risku mazina mūsdienu plašsaziņas līdzekļi, kas daudz pieejamāku padarījuši informāciju latviešu valodā.
Kā ziņots, LVA
darba grupa tikko pabeigusi darbu pie projekta, kurā pētīts latviešu
valodas lietojums tautiešu diasporās ārvalstīs, secinot, ka daudzviet
pastāv problēmas ar nacionālās identitātes un pirmkārt valodas
saglabāšanu.