Valsts ekonomikas attīstības pamatuzdevumi

Tomēr ar tālredzīgu tautsaimniecības vadību iespējams vērst lietas uz labo pusi ļoti īsā laikā. Saprotams, ka Latvija ir pārāk maza, lai mēs paši varētu attīstīt visu mūsdienu cilvēkam vajadzīgo preču ražošanu. Lai nopirktu mums nepieciešamo no ārzemēm, vienīgā iespēja ir pārdot savu saražoto produkciju uz ārzemēm (eksports) tādā daudzumā, lai nosegtu iepirkto preču vērtību (imports). It kā nekā sarežģīta. Tomēr, brīnumainā veidā valdošajai koalīcijai visu garo un trekno gadu laikā tā arī nav radusies izpratne par šo būtībā ābeces patiesību. Kas valstij ir jādara, lai palielinātu eksportu un pašu ražojumu patēriņu? Bezgala vienkārši. Pirmā patiesība ir, ka bez naudas nekāda uzņēmējdarbība nevar notikt. Bankām šobrīd naudas nav, turklāt tās nekad nav bijušas pietiekami drosmīgas aizdevējas — tās vienmēr vairāk rēķinājušas savus riskus, nevis patiesi palīdzējušas attīstīt uzņēmējdarbību. Tātad valstij jāpalīdz uzņēmējiem gan ar naudu (kredīti), gan sniedzot drošību (garantijas). Valstij ir jāiegulda nauda uzņēmumu attīstībā, aptverot gan palīdzību esošo tehnoloģiju modernizēšanā un jaunu uzņēmējdarbības projektu sākšanā, gan palīdzību eksporta tirgu apgūšanā un eksporta kredītrisku samazināšanā (eksporta garantijas). Diemžēl pašlaik vienīgais veids, kā valstij iegūt naudu, ir aizņēmumi. Protams, tie palielina valsts parādu, taču šeit mēs nevaram būt konservatīvi — tikai ieguldot naudu ir iespējams attīstīt starptautiski konkurētspējīgu preču un pakalpojumu radīšanu. Otra patiesība ir, ka bez idejām neko nevar iesākt. Lai pārdotu ārvalstu tirgos, precēm un pakalpojumiem jābūt starptautiski konkurētspējīgiem. Ir skaidrs, ka ne jau ar produkcijas zemu cenu mēs varam konkurēt ar Ķīnu un daudzām citām valstīm. Tātad vienīgā iespēja ir konkurēt ar produkcijas pievienoto vērtību. Kā to panākt? Gan atbalstot jau ražošanā esošu preču ar augstu pievienoto vērtību izgatavošanu, gan inovatīvu produktu radīšanu un strauju realizāciju. Tāpēc valstij ir jāatbalsta praktiskā zinātne un tādu tās risinājumu ātra ieviešana ražošanā, kas var sniegt tūlītēju ienākumu, uzņēmumiem — peļņas, iedzīvotājiem — darba samaksas un valstij — nodokļu veidā. Turklāt atšķirībā no pašreizējām shēmām nauda zinātnei nav jāsniedz kā dāvinājums. Valstij jāfinansē konkrētu projektu attīstība, izsniedzot uzņēmumiem aizdevumus, kurus neveiksmes gadījumā var neatdot, bet veiksmes gadījumā atmaksāt no produkta pārdošanas ienākumiem, piemēram, atmaksājot valstij 5— 10% no jaunā produkta radītajiem ieņēmumiem katru peļņas gadu, līdz aizdevums segts par 150 procentiem. Tā valsts koncentrētu uzņēmēju un zinātnieku domas uz tūlītēju produktu ieviešanu dzīvē, vienlaikus radot naudu tālākiem eksperimentiem nākotnē. Trešā patiesība ir, ka tikai kopdarbā un apmainoties ar informāciju mēs varam gūt panākumus. Proti, katram sēžot savā birojā, mēs gudrāki nekļūstam. To varam, tikai apmainoties ar informāciju, kas veicināma ar uz savstarpēju ieinteresētību balstītu sadarbības modeli, proti, izveidojot sistēmu, kur vienlīdz ieinteresēti sadarbojas naudas devēji, uzņēmēji un zinātnieki. Un, protams, caurspīdīga un efektīva atbalstāmo projektu izvēles kārtība. Tas darāms, paplašinot Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) un citus valsts resursus uzņēmumu atbalstam. Būtībā LIAA jau to dara, bet panākumu gūšanai vajadzīgi lielāki resursi. Kā nodrošināt veiksmīgu sistēmu inovatīvas produkcijas veicināšanai? Starptautiski sekmīgu nozaru izveidošana ir ilgs un rūpīgs darbs, līdzīgi kā skaista dārza veidošana. Pirmkārt, jāveido eksporta potenciāls pēc iespējas vairākās nozarēs, valstij atbalstot visus tos uzņēmumus, kuri spēj ražot produkciju ar augstu pievienoto vērtību neatkarīgi no nozares. Otrkārt, eksporta tirgū ar augstas pievienotās vērtības produktiem plašāk pārstāvētām nozarēm jāveido augsti kvalitatīvs un efektīvs nozaru atbalsta tīkls gan veicinot atbilstošas zinātnes potenciālu, gan veicinot augsti profesionālu speciālistu sagatavošanu, gan atbilstošu atbalstu eksporta tirgos, gan nozari apgādājošo saistīto nozaru attīstību. Valstij jāveicina inovatīvu projektu īstenošana finansiāli — gan garantējot no bankām saņemto kredītu atmaksu, gan pašai aizdodot naudu, gan ieguldot būtiskas summas zinātnes attīstībā, gan palīdzot uzņēmējiem iegādāties zinātnes sasniegumus to realizācijai, gan palīdzot zinātniekiem komercializēt savu pētījumu rezultātus. Tas darāms, daļu naudas ieguldot pa tiešo zinātnē un daļu izsniedzot caur valstij piederošu struktūru — tam labi varētu kalpot Hipotēku un zemes banka. Naudu kreditēšanai un aizdevumu atmaksas garantijas banka saņemtu no valsts, kreditēšanai gatavus projektus no LIAA (vai citas tam speciāli izveidotas valsts institūcijas), tai atliktu tikai veikt naudas izsniegšanas un atpakaļ saņemšanas un aizdevuma līgumu izpildes procesa administrāciju. Cita daļa naudas varētu tikt nodrošināta caur garantiju aģentūru, dodot aizņēmējiem un bankām naudas atmaksas drošību. Protams, ir skaidri jāapzinās, ka visi projekti netiks īstenoti — pasaules pieredze rāda, ka no katriem desmit projektiem pat tikai viens var izrādīties pietiekami veiksmīgs, atpelnot pārējo projektu radītos zaudējumus. Jautājums, cik naudas ir nepieciešams? Atbilde ir vienkārša — cik daudz vien iespējams. Tik, cik valsts spēj nomaksāt aizdevuma procentus, un vēlāk, kad projekti sāk atmaksāties, cik spējam atmaksāt aizdevuma pamatsummas. Taču, lai vēlamo īstenotu par reālo, augstāk minētais valdībai jāizvērš par detalizētu darba plānu, kam jākalpo kā vadlīnijām procesa realizācijai un kā pamatam starptautisko naudas aizdevēju pārliecināšanai. Darbs jāsāk nekavējoties, lai jau šoziem varam pirmajiem projektiem sniegt reālu atbalstu. Protams, jāņem vērā, ka šis ir pasākums, kurš nekad nebeigsies — mums vienmēr būs jāpārdod ārzemju tirgos vairāk, nekā no turienes nopērkam. Vai šeit minētais ir pasaulē kaut kas jauns? Nē, nav. Līdzīgi valsts, uzņēmēju un zinātnes sadarbības modeļi veiksmīgi jau daudzus gadus darbojas kaimiņzemē Somijā, arī Izraēlā un daudzviet citur.