Vēl tāls ceļš ejams, lai veselības aprūpi varētu vērtēt kā labu

Pēc Pacientu ombuda ieskatiem, esošā sistēma lielā mērā vēl eksistē zinošu mediķu, ārstniecības iestāžu vadītāju un atsevišķu privātu un valsts iniciatīvu labās gribas dēļ. Bet kopumā tā cīnās ar nemitīgām pārmaiņām, neefektīvu pārplānošanu, finansējuma trūkumu, kā arī slikti sakārtotu un nepārskatāmu finanšu sadalījumu. Par lielākajām sistēmas problēmām iedzīvotāji min pakalpojumu un medikamentu dārdzību un finansējuma trūkumu, tiesa gan, manuprāt, lielākās problēmas rada nevis dārdzība, bet gan finansējuma trūkums, tāpat kā sistēmas nekonsekventā reformēšana. Veselības aprūpes pakalpojumi nekad nebūs lēti, un, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tie pie mums nebūtu uzskatāmi par pārspīlēti dārgiem. Problēma ir tā, ka cenas nav sasniedzamas valsts iedzīvotājiem un ir pārāk liela atšķirība starp cenām un iedzīvotāju maksātspēju. Pozitīvi gan jāatzīmē DnB NORD Latvijas barometra respondentu izvēlētā prioritāte – pirmkārt, jāsakārto pati sistēma, un tikai pēc tam jāpiešķir lielāks finansējums. Latvijā ir daudz piemēru dažādās jomās, kad pat lielas investīcijas var nenest gaidāmos rezultātus. Savukārt lielākā problēma slimnīcu reformu norisē bijusi skaidrojuma un pamatojuma trūkums, tādēļ par pozitīvajām pārmaiņām, par kurām cīnās Veselības ministrija, ir radies neobjektīvs vērtējums. Vēl viens iemesls negatīvajam reformu vērtējumam varētu būt tas, ka smagi lēmumi tiek pieņemti, nevis jau laikus sagatavojot tiem iedzīvotājus un mediķus, bet strauji un brīdī, kad iedzīvotājs var atļauties arvien mazāk un īpaši jutīgi uztver katru samazinājumu vai papildu maksājumu. Ņemot vērā, ka iedzīvotāji Latvijā lielākoties neuzticas nodokļu sistēmai kā tādai (to savukārt demonstrēja iepriekšējais DnB NORD Latvijas barometra pētījums), ir loģiski, ka iedzīvotāji labāk izvēlētos apdrošināšanu vai lielāku pašu atbildību par veselības aprūpes maksājumiem. Tomēr šis vērtējums nav pilnībā objektīvs, jo Latvijas iedzīvotāji nav raduši rūpēties par savu veselību un uzņemties par to atbildību. Turklāt, lai atļautos veselības apdrošināšanu, ir nepieciešami samērā augsti ienākumi, kādu diemžēl lielākajai daļai valsts iedzīvotāju nav. Ņemot vērā iepriekšminēto, manuprāt, ir likumsakarīgi, ka iedzīvotāji ārstu apmeklē tikai galējas nepieciešamības gadījumā, kā to parāda arī minētais pētījums. Pirmkārt, to nosaka daudzu iedzīvotāju materiālais stāvoklis, otrkārt, tas demonstrē arī jau minēto atbildību pret savu veselību, kas Latvijā ir zema. Taču, treškārt, tā ir arī ģimenes ārstu atbildība - kā konkrētais ārsts savus pacientus ir motivējis, skaidrojis, aicinājis regulāri apmeklēt ārstu un sazināties, ja ir kādas veselības izmaiņas. Tā ir abpusēja sadarbība, un pacienta iedrošināšana nākt un nebaidīties jautāt Latvijā būtu uzlabojama tieši no ģimenes ārstu puses. Tomēr kopumā pozitīvi jāvērtē, ka 47% aptaujāto uzticas savam ģimenes ārstam, un viņš ir pirmais, pie kā vērsties vajadzības gadījumā. Tas ir vēl viens apliecinājums, ka ģimenes ārstu institūcijas stiprināšana ir atbalstāma un pareiza. Vērtējot jautājumu par neoficiālajiem maksājumiem, jāatzīst, ka sistēma un tās kvalitāte neuzlabosies tikmēr, kamēr paši iedzīvotāji nesapratīs un nepieradīs, ka šādi neoficiāli maksājumi ir absolūti nepieņemami. Tā ir arī pašu pacientu atbildība neveikt nelegālus maksājumus un ziņot, ja tādi tiek pieprasīti, kā arī apzināties, ka par sniegtajiem pakalpojumiem jau ir samaksāts no valsts vai paša kabatas. Šis ir vērtību jautājumus un jācer, ka pamazām tas tomēr mainīsies, - šo no padomju laikiem mantoto iezīmi ar izbrīnu vēro daudzu Eiropas valstu speciālisti. Būtu vēlams iedzīvotājiem skaidrot, ka ir arī likumīgi un pozitīvi veidi, kā izrādīt savu pateicību. Ja pacientam pietiek līdzekļu, lai pateicība ārstniecības iestādei būtu finansiāla, to var noformēt, piemēram, kā oficiālu ziedojumu ārstniecības iestādes attīstībai, jaunai tehnikai, medikamentiem vai darbinieku prēmijām. Noslēgumā gribu piebilst par iecerēto e-veselības sistēmu, par kuru savas bažas izteikuši pētījuma respondenti, – neviena no jau esošajām vai plānotajām pacientu datu elektroniskajām sistēmām nav veidota tā, lai dati būtu visiem ārstiem pieejami. Protams, pacients pats var izvēlēties dažādus pielaides līmeņus, tomēr tāda nav e-veselības pakalpojumu būtība. Tās būtība ir radīt vidi, lai datiem ērti var piekļūt tie speciālisti, kas ir iesaistīti un atbildīgi par konkrētā pacienta ārstēšanu. Pacientu ombuds atzīst arī elektronisko datu riskus, tomēr e-veselības sistēmas ieviešana sniegtu daudz vairāk ieguvumu gan pacientiem, gan mediķiem. Turklāt būtiski, ka, ieviešot sakārtotu datu sistēmu, būtu daudz grūtāk tajos veikt nekorektus ierakstus vai tos pazaudēt. Rezumējot pētījuma rezultātus un situāciju veselības aprūpes sistēmā Latvijā, šķiet, ka atsevišķi šīs sistēmas elementi ir iecerēti labi un, iespējams, arī tiek pareizi īstenoti, taču pietrūkst savstarpējās sadarbības, skaidrojumu un pacientu iesaistes, lai mēs varētu runāt par patiešām efektīvu, mūsdienīgu veselības aprūpi.