Vēlētāju aptauja: Rīgā visvairāk balsu Saskaņas centram

...Latvijā varēja legāli piedzimt, strādāt, izaudzināt bērnus, maksāt nodokļus, varbūt nobalsot pat par neatkarību, bet tad vienā rītā zaudēt pat tiesības kļūt par pilsoni un piedalīties šīs valsts procesos. ------------------------------------- Un tiem, kam šķiet, ka tās ir tikai fantāzijas, kam tas šķiet nereāli un neiespējami, jo iziet ārpus veselā saprāta robežām, ir jāzina, ka tieši tāda arī ir mūsu prievīšu valsts realitāte. Jaunā Latvijas Republika ir pamanījusies iespļaut daudzu tai lojālu iedzīvotāju dvēselēs, bet daži labi "īstie pilsoņi" tā pamanījušies sačakarēt '' šīs valsts dzīvi, ka nelabi metas. Un tikko notikušās vēlēšanas varbūt būs laba mācība nespļaut akā, no kuras pašiem ņemt ūdeni.

Kur es kaut ko esmu teicis par krievvalodīgu Latviju? LR pilsonim ir jāzin latviešu valoda. Punkts. Par to krievvalodīgās Latvijas slapjo sapni nezinu. Aizejiet uz CSB un paskatieties demogrāfiskos rādītājus pa gadiem. Ja spējām 90. g. ar lielāko cittautiešu īpatsvaru un bezmaz obligāto vēlēšanu apmeklējumu izcīnīt neatkarību, tad neredzu pamatu, kāpēc būtu bijis tik ļoti jābaidās pēc tam, par šodienu nemaz nerunājot. Protams, risks pastāvēja, bet, manuprāt, motīvus tur drīzāk varētu meklēt citā - ne nacionālā - virzienā. Kas attiecas par citas valodas lietošanu Latvijā (te mani "latvieši pareizie" noēdīs bez sāls), tad te tiešām var diskutēt par valodu pielietojuma robežām un vienlīdzīgu attieksmi pret svešvalodām. Piemēram, itāļu "okupētajā" Dienvidtirolē mierīgi kopā sadzīvo gan itāļu, gan vācu valoda – gan ielu izkārtnēs, gan dokumentos. Un viņu parastajās vilcienu stacijās, ak tu šausmas, biļešu automāts ar tevi "runā" vismaz 4 valodās! Kā gan viņu biļešu kontrolieri tad spēj izčakarēt tūristus kā pie mums 22. autobusā?! Un tas viss pašā ES viducī! Nedod Dievs, ka kāds Daugavpilī uzzinās.

Nevajag demagoģiju. Diemžēl daudziem bija jauka vīzija par neatkarīgu un krievvalodīgu Latviju. Tā sacīt, PSRS un Eiropas labumi vienā valstī. Starp citu, starptautiskā likumdošana aizliedz civilokupantu iemitināšanu anektētas valsts teritorijā.

Pasaulē pilsonību dod pat tad, kad esat piedzimis citas valsts lidmašīnā. ============= Nedod gan, nevajag tik klaji melot.... ----------- Protams, ka meloju par to pilsonības dalīšanu pasaulē lidmašīnās. Piemēram, Latvijā varēja legāli piedzimt, strādāt, izaudzināt bērnus, maksāt nodokļus, varbūt nobalsot pat par neatkarību, bet tad vienā rītā zaudēt pat tiesības kļūt par pilsoni un piedalīties šīs valsts procesos.

Vai tad pats brauci 1920. gadā atpakaļ, ka tik droši runā? Mani "informatori" - gan tie latvieši, kas atgriezās, gan tie, kas neatgriezās - sen jau dus zem zemes. Cik sapratu, tad 1920. g. nebija īpašu problēmu atgriezties tiem, kas atradās Krievijas rietumu daļā. Tiem, kas bija paklīduši tālāk uz Vidusāziju vai Sibīrijas pusi, tas bija ārkārtīgi grūti. Jau tad klīda visādas baumas par to, ko dara ar atceļotājiem Latvijā, un vēlāk vēl pieslēdzās boļševiku propoganda. Ja pareizi atceros lasīto, tad pat pēc 1920. g. bēgļu atgriešanās, Krievijā palika vēl ļoti ievērojams latviešu skaits – mērāms simtos tūkstošu. Un nevajag stāstīt, ka tik daudzi vienkārši negribēja atgriezties dzimtenē. P.S. Un, ja Tev aiz katra komenta, kas neatbilst "latvietis pareizais" priekšstatiem, rēgojas Maskavas roka, tad palīdzēt tiešām nevaru. Ja nu vienīgi aizej pārbaudi savu ledusskapi – varbūt arī tur to atradīsi.

Tev, draugs, Maskava nebūs piespēlējusi tos labākos informātorus. 1920. gadā nevajadzēja ne Vasjukus, ne internetu, lai no visām Krievijas malām Latvijā atgrieztos latvieši (lai nu kas, bet es par to varu spriest). Ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, tad atrod ceļus, kā to izdarīt.

Mīļo cilvēk, paskaidrojiet kāda atšķirība ir pēc būtības starp I un II Pasaules kara laika bēgli - latvieti - no Latvijas? Pēc likuma burta – pirmajā gadījumā viņš vai viņa pēcteči nav īsti cienīgi būt par Latvijas pilsoni. Otrajā – automātiska pilsonība. ============ Loģiski. Pirmajā gadījumā bēgļu gaitās devās cariskās Krievijas pilsoņi. Viņi varētu pieprasīt Krievijas pilsonību :))) Pasaulē pilsonību dod pat tad, kad esat piedzimis citas valsts lidmašīnā. ============= Nedod gan, nevajag tik klaji melot. Pat Īrijā pilsņības dabūšanai vairs nepietiek tikai piedzimt, kā tas nesen vēl bija.

bold ans tocno nebij vainīgs

Tu esi naivs! Varbūt tici, ka Boldāns nebija vainīgs?

Otra vēsturiska izziņa: tie, kas dzīvoja ārpus Latvijas un vēlējās tajā atgriezties laikā no 1920. līdz 1940. gadam, ir varējuši to izdarīt, tāpat kā tie, kas šodien grib atgriezties no emigrācijas. --------- Vēsturiskā izziņa Nr. 3: viņi no 1920.–1940. g. varēja ieiet ĀM mājaslapā un paskatīties kas un kā ir jādara. Kā arī iepazīties ar aktuālajiem notikumiem Latvijas politikā caur citiem interneta portāliem vai presi, vai LR diplomātisko parstāvniecību Vasjukos. (P.S. Ja nav nojēga par tiem laikiem, varbūt nevajag muldēt? Teicu tak , ka balstos uz reālu latviešu stāstītā, kas pat ceļoja uz LR caur Vladivostoku, lai nebūtu jāatgriežas LR no "nepareizās" puses.)

Mīļo cilvēk, paskaidrojiet kāda atšķirība ir pēc būtības starp I un II Pasaules kara laika bēgli - latvieti - no Latvijas? Pēc likuma burta – pirmajā gadījumā viņš vai viņa pēcteči nav īsti cienīgi būt par Latvijas pilsoni. Otrajā – automātiska pilsonība. Un tie cilvēki, par kuriem Jūs te vīzdegunīgi spriedelējat, nebija dzīvojuši te 7 gadus, bet gan kopš dzimšanas. Pasaulē pilsonību dod pat tad, kad esat piedzimis citas valsts lidmašīnā. Latvijā ar piedzimšanu un desmitiem gadu godprātīgi nodzīvotu dzīvi ir par maz? Es zinu atbildi – Jums vienkārši ir bail. To sauc par ksenofobiju. Tas ir cilvēciski saprotami – instinktu-pamatvērtību līmenī. Bet ar nacionālas Latvijas valsts pastāvēšanu un labklājību tam ir visai mazs sakars. Un vēl piebilde – Jūsu nespēja neitrāli vērtēt situāciju ir, piemēram, tā, ka Jūs akli par postulātu ("0" punktu) pieņemat tikai to, kas Jums (un, neslēpšu, arī man) ir izdevīgi – 1918. g. LR proklamēšanu un 1920. g. Miera līgumu. Tas viss ir cilvēcīgi un saprotami, līdzīgi kā ar ticību brīnumiem. Bet tā ir tikai un vienīgi "pareizā latvieša" pozīcija. Un tad pēkšņi šis "0 punkts" tiek juridiski reanimēts sākotnējā izskatā pēc 70 gadiem, pēc būtības ignorējot visu to, kas šajā laikā un pirms tam ir noticis. Neiedomājoties, ka juridiski to laiku tad tak var "tīt" vēl vairāk atpakaļ un tad gan 1920. g. Miera līgums ir slēgts nelikumīgi (neatbilstoši Krievijas Satversmes sapulcei) ar valsts apvērsuma rīkotājiem – boļševikiem, gan Latvijai tad būtu jābūt Krievijas guberņai, par kuru krievi samaksājuši zviedriem u.t.t.

Otra vēsturiska izziņa: tie, kas dzīvoja ārpus Latvijas un vēlējās tajā atgriezties laikā no 1920. līdz 1940. gadam, ir varējuši to izdarīt, tāpat kā tie, kas šodien grib atgriezties no emigrācijas.

Nekas nav sarežģīts, ir divas iespējas. Vai nu cilvēks ir darbos lojāls valstij un saņem tās pasi - pēc likumā noteiktā termiņa un izpildot prasības - vai arī lojāls ir tikai vārdos, bet reālā attieksme ir aizvainota činkstēšana. Trešās iespējas nav. Starp citu, jau pirms neatkarības atgūšanas vislielāko brēku par pilsonības jautājumu cēla Latvijai visnelojālākie elementi. Pareizāk sakot, viņi VIENĪGIE cēla brēku un turpina to darīt.

Vai nu runāsim latviski vai arī drīkstat vairs netraucēt.

Un daudzās demokrātiskās valstīs cilvēkam jānodzīvo apmēram tikpat ilgi, lai ar viņu VISPĀR SĀKTU RUNĀT par pilsonības jautājumu. Jūs tiražējat pēcpadomju telpā populāro mītu, ka demokrātija ir anarhija un patvaļa. Reālajā pasaulē demokrātija ir likums, kārtība un atbildība. Nekāda "atsevišķa stāsta" nav, Latvijas Republikas pastāvēšanas laiks ir tāds, kāds tas ir. Tas ir fakts, kuru apstrīdēt bezjēdzīgi, pat ja iespītējas, pat ja sāk demagoģēt, pat ja tēlo mazu bērnu. Un neeksistē tāds "likuma burts", ko var ignorēt, ja sacer pietiekami skaistu pamatojumu. Eksistē likums, kas jāievēro. Vēlreiz atkārtoju, lai apgāztu argumentus, nepietiek atkārtot vārdu "propaganda". Pazīstu cilvēku, kas ar valsti ir pat tiesājies, pilsonību neprasīs, bet par interfrontistu un antidemokrātu tāpēc nav kļuvis. Domājošs cilvēks, labi argumentē, atšķirtībā no dažiem klātesošajiem.