Kosmētiskais remonts
1. Lai gan priekšlikumi par lielāku fiskālo disciplīnu, ekonomiskās un finanšu politikas centralizāciju Eiropas Savienībā (ES) tiek traktēti kā radikāli (attiecīgi pretrunīgi) soļi eirozonas stabilizēšanai, nav tomēr pārliecības, vai, pat ja tie tiks sperti, ar tiem pietiks. Ticamāk, tie tikai, atvainojos par liriskumu, apslāpēs redzamās liesmas, tomēr nenodzēsīs gruzdēšanu kūdras purvā, kas jebkurā brīdī var atkal uzliesmot. Jo gari un plaši tiek runāts par Eiropas finanšu krīzi, bet krietni mazāk par to, vai tās iemesls nav Eiropas ekonomikas strukturālās problēmas. Labi, pārvarot sabiedrības protestus, eirozonas valstis savedīs kārtībā savu grāmatvedību - samazinās izdevumus, pacels nodokļus; kādu laika nogriezni daudz piesauktie finanšu tirgi nomierināsies, ieraugot, viņuprāt, adekvātus ciparus. Bet, ja ekonomika struktūras, konkurētspējas vājuma dēļ nespēj ģenerēt ieņēmumus, kas ļauj kaut cik nodrošināt pierasto izdevumu līmeni, tad pēc gada, pusotra, diviem mēs atkal būsim šodienas situācijā. Domas ilustrēšanai izmantosim Jāņa Ošleja konstrukciju viņa Rīgas Laika šā mēneša numurā lasāmajā rakstā. Rietumi, saka Ošlejs, priecīgu prātu atdevuši ražošanu Āzijai un Latīņamerikai, sev paturot iepirkšanās centrus, kuros tirgo... Āzijā un Latīņamerikā saražotās preces. Skaidrs, ka arī iepirkšanās centrs rada darbvietas un var strādāt ar labu peļņu, bet diez vai jāpierāda, ka šāds ekonomikas pamats ir krietni nedrošāks. ES līderi kārtējā (šīs nedēļas) samitā var kaut izkauties, bet, kamēr Rietumi neatteiksies no XX gadsimta pirmās puses ilūzijas par pievienoto vērtību, ko Rietumi uzkabina pārējās pasaules saražotajam un kas nodrošina Rietumiem komfortablu dzīvi, tikmēr ekonomiskā stagnācija un periodiskas finanšu krīzes turpināsies. Šī ilūzija balstās priekšstatā, ka, tā teikt, saražot jau tie ķīnieši māk, bet dizaina, izgudrojumu, mārketinga ziņā Rietumi joprojām ir nepārspējami. Kā tad...
Vilks paēdis, kaza joprojām esot dzīva
2. No Smilšu ielas uz Jēkaba ielu šonedēļ pārceļojušais nākamā gada budžeta projekta portfelis ekspertu aprindās prognozēti tiek brāķēts par nepiedienīgu optimismu. Kritiķus var saprast. Ja paveramies uz nākamā gada prognozēm (tās veidotas, pieņemot, ka eirozona tomēr neieslīgs vēl trakākā krīzē), redzam, ka Rietumeiropā kopumā IKP samazināsies par 0,2%, Latvijai būtiskajā Vācijā sagaidāma mīņāšanās uz vietas (0%), Somijā kritums par 0,1%, Zviedrijā un Lielbritānijā mazliet gaišāk (pieaugums attiecīgi par 1 un 0,7%), savukārt Latvija cēlā vientulībā gatavojas IKP kāpumam 2,5% apmērā. Lai kā arī būtu, ekonomisti, kas pētījuši finanšu krīžu ietekmi uz ekonomiku, apgalvo, ka desmitgadē pēc krīzes IKP ikgadējais pieaugums vidēji ir divi procenti (bet var būt arī mazāk - Japānā zem 1%). Citiem vārdiem sakot, nevarētu teikt, ka valdības prognozes ir vieglprātīgi rožainas, tomēr pragmatiskāk būtu bijis tās noteikt kaut par pusprocentu pieticīgākas.
Kopumā jāatzīst, ka finanšu ministra vērtējums par budžeta projektu - optimāls kompromiss - ir korekts. Bet - lai gan budžeta ieņēmumu un izdevumu pozīcijas, pamatojoties uz pašreizējām prognozēm, ir pietiekami adekvātas, nožēla paužama par to, ka budžeta veidošanu nepavadīja tik daudz piesauktās reformas nozarēs. Labi, ir zināms, ka virkne pirms vēlēšanām plaši piesaukto un solīto izmaiņu - darbaspēka nodokļu samazinājums, izmaiņas augstākās izglītības un sociālo maksājumu finansējuma sistēmā - ir atliktas vismaz par gadu. Tā teikt, 2012. gadā kārtīgi izdiskutēsim, un tad nu gan... Savukārt citu nepieciešamo darbu atlikšana var atsaukties jau uz 2012. gada budžetu. Piemēram, varbūt nav vērts ieslīgt diskusijās par to, vai finansējums veselības aprūpei ir mazliet palielināts vai tomēr palicis nemainīgs, toties ir skaidrs, ka, turpinoties pašreizējai praksei, nākamā gada augustā-septembrī ārstniecības iestādes atkal ziņos par t. s. pārstrādi un prasīs papildu finansējumu. Proti, nozare iesoļos 2012. gadā bez skaidras atbildes, ko darīt ar pacientiem, kas turpina klaudzināt pie slimnīcu durvīm arī pēc tam, kad valsts finansējums izsīcis. Ministre aicina slimnīcas ievērot finansiālu disciplīnu. Skan pareizi. Bet ko tas nozīmē praktiski? Drīkst sūtīt prom, drīkst prasīt naudu, drīkst kaut ko nedarīt jau gada sākumā, lai naudiņa ietaupītos? Tā kā skaidru norādījumu no valsts puses nav, iestāžu vadītāji rīkosies tāpat kā līdz šim un nāks prasīt papildu naudu. Vēl pirms dažiem mēnešiem tika runāts par nepieciešamību palielināt iekšlietu sistēmas darbinieku motivāciju, reformējot prēmiju, slodžu utt. sistēmu. Policijas šefs kādā intervijā pat minēja konkrētus skaitļus par štata vietu samazināšanu, lai varētu maksāt lielāku atalgojumu reālā darba darītājiem. Kāds ir turpinājums? Liekas, dominē uzstādījums: «Priecājieties, ka nebūs sliktāk, un aizmirstiet, ka varēja izdarīt tā, lai būtu jēdzīgāk.» Citiem vārdiem sakot, joprojām piemirstas, ka valsts budžets ir instruments, nevis pašmērķis.