Vēlreiz par pensijām
Sveša, maza, neredzama
Pirmā lielā problēma pašreizējā sistēmā — cilvēki pensiju otrā līmeņa naudu neuztver kā savu, un faktiski tā arī nav viņu nauda. Tas neveido iedzīvotājiem pietiekamu motivāciju pensijas kapitālu pavairot un attur iedziļināties ieguldīšanas niansēs un nopietnāk attiekties pret ieguldījuma plānu izvēli. Šai problēmai ir trīs cēloņi.
Pensiju otrā līmeņa uzkrājumi Latvijā nepieder iedzīvotājiem. Neviens cilvēks šodien nevar būt drošs, ka valsts viņa pensijai uzkrātos līdzekļus nenovirzīs citam mērķim. Šī ir principiāla Latvijas atšķirība no Igaunijas, kur likums paredz, ka uzkrātais pensiju kapitāls pieder pašiem iedzīvotājiem un to var nodot arī mantojumā. Latvijā pensiju otrā līmeņa kapitālu mantojumā nodot nav iespējams. Ja cilvēks nomirst pirms pensijas sasniegšanas, valsts viņa veikto uzkrājumu patur.
Īpaši aktuāli tas būs ģimenēm, kurās viens ģimenes loceklis ir galvenais naudas pelnītājs, bet otrs rūpējas par bērniem un neuzkrāj sev pietiekamu pensiju kapitālu. Iestājoties pensijas vecumam, apgādnieka pensija faktiski veidos lielu daļu no visas ģimenes iztikas. Nedrīkstētu pieļaut, ka nodokļus godīgi maksājuša apgādnieka nāves gadījumā ģimene nonāk nabadzībā.
Latvijā būtu nepieciešams mainīt regulējumu un garantēt uzkrātā kapitāla privātumu un iespēju to nodot arī mantojumā. Šāda iespēja veidos milzīgu atšķirību cilvēku uztverē un attieksmē pret pensiju otro līmeni un palīdzēs iedzīvotājiem šo naudu uztvert kā savu personisko īpašumu, izturēties pret tā krāšanu un pavairošanu daudz atbildīgāk.
"Maģiskā" robeža
Vēl līdz pat nesenam laikam uzkrājumi pensiju otrajā līmenī bija ļoti mazi. Cilvēks reizi gadā no VSAA saņēma vēstuli, kas vēstīja, ka viņa pensijai ir uzkrāti divi simti latu pie pārvaldnieka Y. Vēl pēc gadiem — četri simti latu. Četrsimt latu uzkrājums visai mūža pensijai — piedodiet, tas izklausās smieklīgi un arī nomācoši. Ar nelielām iemaksām — 2%, 6% apmērā no algas — ir neiespējami uzkrāt pietiekami lielu summu iztikai vecumdienās. Lai investīcijas būtu pelnošas, jau sākumā ir jāinvestē pietiekami daudz līdzekļu. Tikai 2008.gadā, pateicoties iemaksu pieaugumam līdz 8% no algas, pensiju otrā līmeņa plānos sāka ieplūst adekvāts daudzums naudas un uzkrātie līdzekļi sāka izskatīties pēc kapitāla. 8% novirzījums no algas pensiju otrajā līmenī ir labs apjoms, lai iedzīvotāji labāk izprastu iemaksu lielumu. 8% iemaksa nozīmē, ka pensijas kapitālam gadā tiek novirzīta vienai mēnešalgai līdzvērtīga summa — 13.alga.
Samazinot iemaksu apmēru pensiju otrajā līmenī no 8% uz leju, valsts atņem iedzīvotājiem būtisku motivācijas faktoru — iespēju redzēt, ka pensiju otrajā līmenī tiešām ir iespējams uzkrāt pietiekami lielu, nevis tikai simbolisku kapitālu. 1000 latu ir tā simboliskā summa, kuru cilvēki jau sāk uztvert kā kapitālu. Taču pensiju otrajā līmenī 1000 latu lieli uzkrājumi ir tikai sestajai daļai no dalībniekiem — 162 000 cilvēku. Nospiedošajam vairākumam — 676 000 cilvēku — uzkrājumi nav pat 500 latu lieli. Vai tas ir nopietns kapitāls pensijai?
Ironiskā kārtā ievērojamais līdzekļu pieaugums pensiju plānos 2008.gadā sakrita ar valsts īstenotajiem taupības pasākumiem — VSAA atteicās no ikgadējās paziņojumu par veiktajām iemaksām un uzkrāto kapitālu nosūtīšanas iedzīvotājiem. Līdz šim paziņojums bija vienīgais personīgais atgādinājums par individuālā pensiju kapitāla esamību. Rezultātā šodien jau ir liels skaits cilvēku, kas tā arī nemaz nezina, ka tieši pēdējā gada laikā, pateicoties iemaksu pieaugumam līdz 8%, viņu pensiju kapitāls ir palielinājies un pārsniedzis psiholoģiski svarīgo 1000 latu robežu.
Informācijas vakuums
Latvijā iedzīvotāji sava pensiju kapitāla lielumu un to, kurā plānā viņu ieguldījums atrodas, var uzzināt ļoti arhaiskā veidā. Paziņojumu par sava pensiju konta stāvokli pašlaik iespējams saņemt vai nu personiski ierodoties VSAA filiālē, vai arī ne vēlāk kā četrus mēnešus pēc gada beigām reizi gadā (!) elektroniski, ja tas ir pieprasīts noteiktā kārtībā. Īpaši vecmodīgi un birokrātiski tas izskatās uz kaimiņvalsts Igaunijas fona. Tur informāciju par savu pensiju kapitālu iedzīvotāji var uzzināt jebkurā diennakts laikā, izvēloties sev ērtāko veidu — Igaunijas Centrālā depozitārija mājaslapā autorizējoties ar ID karti vai ar SMS īsziņu, vai savā internetbankā. Neredzu tehnisku problēmu kādu no šīm iespējām nodrošināt arī Latvijā.
Lai sistēma kļūtu efektīvāka, cilvēkiem ir jādod iespēja pret pensiju kapitālu veidot līdzvērtīgu attieksmi kā pret naudu bankas kontā. Informāciju par sava konta stāvokli (un citām ar pensijas kapitālu saistītām detaļām), būtu jāpadara cilvēkiem viegli pieejamu elektroniskajā vidē.
Ticība valstij
Otrā problēma — atņemot līdzekļus pensiju sistēmai Latvijā, tiek samazinātas ne tikai iedzīvotāju pensijas nākotnē, bet arī grauta ticība valstij ilgtermiņā — pensiju sistēma tiek iedragāta pamatos. Stabilu un neatkarīgu pensiju kapitāla uzkrājumu nozīmi valstī ilustrē Īslande, kuras finanšu sektora pārstāvis nesen Lielbritānijas Tirdzniecības kameras Latvijā rīkotajā seminārā pārsteidza ar ziņu, ka Īslandes pensiju fondos veiktie uzkrājumi caurmērā palikuši neskarti, to vērtība kritusi tikai par 10%. Uz Īslandes finanšu sektora sabrukuma fona tas tiešām ir labs rezultāts.
Mans ieteikums būtu nesamazināt iemaksu līmeni un neatteikties no mērķa — panākt 10% iemaksu apjomu, kas ir nepieciešams adekvātu pensiju saņemšanai. Negatīvākas sekas iemaksu samazinājumam būs lielākas nekā ieguvumi. Bez iedzīvotāju uzticības valsts ekonomiku atveseļot ir grūti. Arī tūlītējais ieguvums no iemaksu samazināšanas būtu neliels — jau tagad lielākā daļa mūsu pensiju kapitāla tiek ieguldīta Latvijas valsts obligācijās un banku depozītos, tādējādi finansējums paliek Latvijā un ir pieejams gan banku klientiem, gan valstij. Pārliecinošus argumentus pašlaik iezīmētajam pensiju otrā līmeņa kapitāla samazinājumam es neredzu. Vienīgais arguments — Finanšu ministrija nevar budžetā iezīmēt ieņēmumu pieaugumu neatliekamo izdevumu segšanai. Tomēr ceru, ka konsultācijas ar Pasaules Banku un SVF šo problēmu atrisinās.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.