Neticami, bet fakts - cilvēku evakuācija ir nedroša, jo evakuācijas kāpnes cilvēkus var maldināt un novest pagrabā, nevis ārā no ēkas, projekts neparedz ēkas apkalpi, piemēram, nokļuvi uz jumta, vai 21.gs. arhitektūras dizaina brīnums rada grūtības cilvēkiem ar invaliditāti pārvietoties ēkā. Manuprāt, situācija ir simptomātiska Latvijā šobrīd valdošajai (ne)domāšanai kopumā.
Liekas, pietiek ar to vien, ka Liepājas koncertzāles projektu izstrādāja austriešu arhitektu birojs “Gienke & Company” ar arhitektu Folkeru Gīnki (Volker Gienke) priekšgalā un birojs ir ārzemju, lai mūsu lokālajā iztēlē rastos zvaigznes tēls, pret kuru attiekties ar pienācīgu bijību. Tādi cilvēki taču nekļūdās, kur nu vēl uzvedas tik profesionāli neētiski!
Projektu austrieši iesniedza Liepājas domē pagajušā gada 13.decembrī projekta ekspertīzes veikšanai. Vērtējot projekta dokumentāciju projektu uzraugošais SIA “Būvkonsultants”, tāpat Gīnkes partneris Latvijā, arhitekts Juris Poga, ir atzinuši ka tehniskais projekts ir jālabo jautājumos par vides pieejamību, ugunsdrošību, ēkas energoefektivitāti, ekspluatāciju un atbilstību Latvijas būvnormatīviem (skat. rakstu Rupja kļūda vai koncertzāle? Kurzemes vārds, 09.03.2011.). Darbā pie projekta tiku uzaicināts uz tā nodošanas brīdi 2010.gada decembrī un 2011.gada janvārī kā Latvijas būvniecības likumdošanas speciālists. Jāsaka, ka par Latvijas likumdošanu un ēkas funkcionālajiem un apkalpes risinājumiem projekta autori nelikās ne zinis, atvēlētajā laikā netika izdarīts praktiski nekas.
Redzot projektu, sākumā bija sašutums par notiekošo un Latvijas pārstāvju brīdināšana par draudošo līdzekļu izšķērdēšanu, kas netika ņemta vērā. Tomēr, strādājot tālāk, secināju - projekts ir mums dārga un rūgta mācību stunda, kas parāda , ka ir nepieciešami nopietni papildinājumi Latvijas būvnormatīvos, lai varētu realizēt liela mēroga projektus Latvijā, sadarbojoties ar ārzemju speciālistiem.
Liepājā jaunbūvētas koncertzāles ideja ir pareiza. Šāda veida celtnes mūsu kultūrvides un ekonomiskajai attīstībai ir vitāli būtiskas. Nepareizs ir projekts. Liepājas dzintars šā brīža izpildījumā ir klasisks sapņu pils piemērs.
Pašlaik projekts un tā ekspertīze ir nepieejama. Kādi labojumi tiks veikti projektā, un kā tiks realizēta un uzturēta jaunbūvētā ēka, to visu Liepājas pilsētas dome ir padarījusi nezināmu. Šī raksta primārais mērķis ir panākt tehniskā projekta un tā dokumentācijas, kas iesniegta 2010.gada 13.decembrī, kā arī projekta labojumu un tā ekspertīzes publiskošanu, plašākas un publiskas sarunas speciālistu un žurnālistu vidū, jo kādēļ „lielisks” projekts tiek citu acīm slēpts?
Nepieciešamība atklāt projekta darba procesu ir, lai citas pašvaldības un valsts organizācijas nepieļautu tās pašas darba organizācijas nepilnības šķidrās Latvijas būvniecības likumdošanas dēļ, jo pašlaik, tā arī nekur nav precīzi noteikts, kas ir tehniskais projekts, vai tā ir vīzija vai precīzi un detalizēti izstrādāti rasējumi. Projekta publiskošana klaji parādītu likumdošanas nepilnības, ko Latvijas būvspeciālisti varētu izstrādāt un papildināt, kas nāktu par labu visai Latvijas būvindustrijai.
Koncertzāles tehniskais projekts maksā 3,03 miljonus latu, neskaitot pievienotās vērtības nodokli. No šīs summas par projektu jau ir samaksāti 90 procenti., tā tad, projektā labojumi pieļaujami tikai 10 procentu robežās. Projektēsanas darbu finansējums galvenokārt no Latvijas budžeta. Būvniecībai atvēlētā tāme- 19,4 miljoni latu, neskaitot pievienotās vērtības nodokli. Ēkas kopējā platība ir aptuveni 13 700 kvadrātmetru. Tā kā projekts ir jālabo jautājumos par vides pieejamību, ugunsdrošību, ēkas energoefektivitāti, ekspluatāciju un atbilstību Latvijas būvnormatīviem, sekojoši labojumu apjoms un daudzums nopietni maina ēkas plānojumu, stāvu augstumus, būvapjomu, izmaksas, un tas nozīmē nopietnu projekta pārstrādi. Latvijas pārstāvji gan runā par esošā projekta labošanu un darba turpināšanu, bet kādi darbi tiks veikti un kas tiks labots, ja 90 procentu honorāra ir jau samaksāti !
‘Makulatūra’ nozīmē, ka projekts nav glābjams kosmētiskiem labojumiem un darbu uz tā bāzes aktīvi turpināt nevar, ko, šķiet, nolēmusi Liepājas pilsētas Dome. ‘Makulatūra’ paredz, ka tā tiek izsviesta atkritumos vai arī pilnībā pārstrādāta.
Raksta ietvaros sava viedokļa pamatošanai varu sniegt tikai dažus argumentus, ka katrs arhitektūras daļas rasējums ir pārpilns kļūdām un rupjiem likumdošanas pārkāpumiem. Ja ķeras klāt šo kļūdu labošanai, jāpārstrādā arī projekta inženieru daļa – būvkonstrukcijas, apkure, vēdināšana, u.t.t. un pats būtiskākais ēkas celtniecības izmaksas. Projekts, kas izmaksā 15,6 procentus no plānotās būvizmaksas, neuzrāda precīzas būvtāmes un austriešu arhitektūras zvaigznei projekts skolnieciski jākoriģē pēc projekta ekspertīzes norādēm, pie tam pagājušā gada 13. decembrī netika iesniegtas būvkonstrukcijas! Atgādināšu, ar 90 procentu projektēšanas darbu priekšapmaksu. To par labojumiem vai papildinājumiem pēc projekta ekspertīzes vairs nosaukt nevar. Pēc projekta nodošanas būs nepieciešama atkārtota projekta ekspertīze, iepriekšējā izmaksāja 15 000 latu.
Tehniskais projekts rada sekojošu iespaidu. Ēkas apjoms ir monumentāls, skulpturāls un vienkāršs. Viscaur stiklotā fasādes cilindrs ir uz augšu paplatināts, sašķiebts, eleganti savērsts dažādos leņķos un tā virsotne nošķelta slīpā plaknē. Ārējais panduss gar ēkas fasādi uzved apmeklētāju līdz pat otrajam virszemes līmenim, piedāvājot izjust ēkas formu tikpat atraktīvi kā ēkas iekšējo ģeometriju. Ovālās, eleganti ieslīpās stiklotās dubultfasādes ārējam slānim un stikla jumtam ir vienmuļš oranžs tonis, kas kopā ar stikla caurspīdīgajām īpašībām rada dzintara efektu tūkstoškārtīgā palielinājumā.
Reti kurš mūsdienās atļaujas būvēt lielu publisku ēku ar pilnīgi stiklotu fasādi un jumtu, kuras vienīgā funkcija ir caurskatāmība un krāsa, neintegrējot tajā inovatīvas enerģiju taupošas ierīces. Tāds risinājums vairāk kā 30. gadus novecojis un neracionāls. Patiesi mūsdienīgā projektā tāda fasāde būtu viena liela gaismas baterija, kas ievērojami atvieglotu ēkas uzturēšanu. 3.03 miljonu latu projektā varēja sagaidīt inovatīvus un zinātniski pamatotus energoresursu taupošus pasākumus, sadarbojoties projekta uzraudzībai un arhitektiem. Diemžēl projektā nav iekļauta neviena enerģiju taupoša sistēma, tieši pretēji – ēka ir grandiozs energoresursu patērētājs un koncertu biļetes būs ‘zelta vērtas’. Stiklotais jumts, kas runu līmenī sniedz telpai augstu estētisko un emocionālo kvalitāti, vasaras laikā sekmē ēkas pārkaršanu, tiek pārmērīgi darbināta vēdināšanas sistēma, jumtu var noķēzīt kaijas. Ziemā tas aizsnigs, aizklās jumta oranžo toni. Stikla jumta un slīpās fasādes apkope ir neatrisināta. Piekļuve jumtam projektā vispār nav paredzēta, turklāt starp dubultajām fasādēm apkalpes cilvēks izspraukties nevar (šaurākajās vietās gar visu fasādi josla ir 30.cm plata). Tā būs sarežģīta un dārga izprieca.
Ja reiz nerēķināmies ar Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, ja vēlamies būvēt tik milzīgu tilpumu, kuru apsildīt ar centralizēto pilsētas apkuri, zinot, ka ziemās temperatūra svārstās ap -20ºC, varbūt ir prātīgāk publiski izsvērt un diskutēt, par ēkas energoresursu risinājumu, projektēt stiklotu resursu patērējošu ēku vai stiklotu resursu taupošu ēku, varbūt 3.03 miljonu projektā iespējams atļauties izcilu dizaina risinājumu pamatotu funkcionāli, un projekta uzraudzības padome varēja padomāt par ēkas uzturēšanu. Varbūt ir prātīgāk pirms izstrādāt tehnisko projektu viscaur stiklotai ēkai izrēķināt, cik izmaksā ēkas uzturēšana ar un bez stiklojumiem? Varbūt vērtīgāk ir samaksāt ārzemju solistiem vai uzturēt pašmāju koncertzāles trupu, nevis maksāt par elektroenerģiju un apkuri? Ja ir pieņemts lēmums izstrādāt energo patērējošu un ar 30.gadu atpalikušiem dizaina risinājumiem modelētu ēku, tad kāds ir šīs ēkas pamatojums? Ja ir tikai viens arguments, ka „ārzemēs”arī tā dara, vai ar to pietiek? Kāpēc neizstrādāt Latvijas apstākļiem piemērotu augsto tehnoloģiju un ekstravaganta dizaina ēku, nevis kopēt jau novecojušus piemērus, kas ir resursu dzirnavas, kurās tiks grūsti līdzekļi, ņemot no tā, kam pilsēta nespēj nodrošināt pat minimumu.
Nav arī saprotama Latvijas valsts institūciju pielaidīgā attieksme pret ārzemniekiem, vērtējot izstrādāto projektu, ārzemju arhitektiem nav jāievēro Latvijas likumdošana. Piemēram, varam pieminēt padomju laikos būvēto blokmāju dzīvokļus, kuru griestu augstums ir 2.5.m, bet tas ir nepieļaujami publiskas lietošanas ēkai. Turklāt šajā gadījumā runa ir par ko ekstrēmāku. Projektā paredzētais griestu augstums vairākos vestibilos, kafejnīcā, reprezentāciju telpās un mūzikas skolas gaiteņos sasniedz 2,4. un pat 2,2.m. Augstums, kas pieļaujams vienīgi ēku rekonstrukcijās ir 2,5 m. Tāpat, lielu daļu gaiteņus var klasificēties kā evakuācijas ceļus, kuru platums daudzviet ir nepietiekams. Tātad neder arī evakuācijai. Tik zemi griestu augstumi ir ne vien neērti, bet arī bīstami – rokām aizsniedzami ir vēdināšanas sistēmu izvadi un dūmu detektori ar uguns dzēšanas sistēmu. Ventilācijas gaisa plūsmas iekštelpās ļaus izjust Liepājas krastiem pienācīgu vēja brāzmu, jo kur gan citur liksies jaudīgo vēdināšanas iekārtu veikums.
Mūzikas skolas telpu ieprojektēšana esošajā apjomā arī ir veikta nevīžīgi un pilnībā nepadomājot par to, kas un kādā veidā šīs telpas lietos. Skolas klases, kas izvietotas pagrabstāvā, klašu telpas iecentrējot ēkā nenodrošinot dabisko dienas gaismu, gar stikla fasādēm paredzot gaiteni, risinājms ir vienkārši neiespējamas – pat ja tic gaismas inženieru eksperimentiem ar atstarojošo virsmu griestiem, maz ticams, ka tumšajos ziemas apstākļos, kad fasāde var aizsnigt, pa projektā iecerēto 1. m šauro logu strēmeli pielīs pietiekami gaismas. Žēl bērnu, kam šis dizaina brīnumdarbs paredzēts. Turklāt klases ir neproporcionāli mazas salīdzinājumā ar gaiteņu un kāpņu platību. Gaiteņi nesaprotamu iemeslu dēļ ir uz paceltajām grīdām, klašu telpas padziļinot par 1,4m. Zem paceltajām grīdām nav paredzētas inženierkomunikācijas, tikai tukšums, kas rada soļu trokšņus mūzikas skolā!
Būvniecības likumdošana ir pārkāpta arī pret cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Apgrūtināta tikšana uz skatuves, pārvietošanās starp dažādajiem stāvu līmeņiem, kā arī neiespējama ir nonākšana mācību telpās un administrācijas telpās. Atbilstoši projektēšanas meistarībai ir projekta noformēšana – rasējumos būtu interesanti palasīt angļu valodas tulkojumus, kas ir veikti izmantojot internetā pieejamās tulkošanas programmas, tulkojot no vācu uz angļu valodu, rezultātā iegūstot neeksistējošas teikuma konstrukcijas un celtniecības terminus.
Es vēlos atgādināt, projektu finansē visas Latvijas iedzīvotāji, un man personīgi ir žēl pat atdot pat vienu latu par analfabētiski izstrādātu darbu.
Manuprāt, no projekta autoru darbības un projekta slepenības kļūst skaidrs, ka nav runa par labojumiem, bet gan koncertzāles projekta pārstrādāšanu sadarbojoties ar Folkeru Gīnki vai citu arhitektu biroju, izšķērdētos līdzekļus attiesājot. Projekta pārstrade vai projektu autoru maiņa ir nepieciešama, ja mēs patiesi vēlamies lepoties ar skaistu, modernu un Liepājas pilsētvidē iederīgu celtni, ja nevēlamies iedzīt bankrotā Liepājas infrastruktūras objektus un beidzot kopīgi padomāt, kā pelnīt, nevis izšķērdēt, kopīgi mācīties kā aizstāvēt savas valsts intereses, nevis apmaksāt ārzemnieku izrakstītos rēķinus. Lai modelētu 21. gs ēku jāprot patstavīgi domāt, kā arī vārdi „izšķērdēšana”, „analfabētisms” un „ekstravaganta arhitektūra” nav sinonīmi.