Vieniem josta savilkta līdz pēdējam, otriem — atlaista pilnīgi vaļā

Ar ievērojamu algu nevar lepoties arī frakciju vadītāji. Tautas partijas frakcijas vadītājam M. Kučinskim tā ir 22 499 lati. Lielāka darba samaksa kopā ar kompensācijām ir Saeimas prezidijā sēdošajiem — nedaudz mazāk par 29 tūkstošiem, bet pašam Saeimas priekšsēdētājam — pāris tūkstošu vairāk. Arī ministri nevar lepoties ar pārmērīgām algām. Piemēram, ministram A.Slakterim 2007.gadā tā bija nedaudz lielāka par 23 tūkstošiem gadā, bet bijušajam iekšlietu ministram, tagadējam Ministru prezidentam, I.Godmanim — ap 25 tūkstošiem, bet cilvēkam raķetei A.Šleseram — 23 764 lati. Savukārt bijušajam "valsts garantam" A.Kalvītim — par nenoliedzami smago un saspringto darbu valdības vadītāja amatā — 32 373 lati gadā. Veicot nelielu pētījumu par atalgojumu ministriju ierēdņu augstākajos "ešelonos", redzams, ka valstī gadiem ilgi trūkst vienota tiesiskā regulējuma atalgojuma noteikšanai ministriju valsts sekretāriem, viņu vietniekiem, departamentu direktoriem un t.s. padomniekiem. Atalgojuma sistēma Gan valdības noteikumi par t.s. vadības līgumiem, gan noteikumi par ierēdņu, darbinieku un amatpersonu darba samaksas (ne-)kārtību, pēdējos gados ir izveidojuši ministrijās necaurskatāmu atalgojumu fondu dalīšanu. Valsts kontroles revidenti ir secinājuši, ka pastāv nepamatoti lielas atšķirības, pat 4,95 reizes, starp dažādu ministriju un citu centrālo valsts iestāžu vadītāju mēnešalgām. Atsevišķās ministrijās prēmijas netiek maksātas, taču citās, piemēram, Satiksmes ministrijā, departamentu direktoriem tās tiek maksātas 14 reizes gadā. Gandrīz visas minētās augstākā līmeņa amatpersonas blakus savam tiešajam pamatdarbam ministrijā ir saņēmušas papildu atalgojumu kā kapitāla daļu turētāju pārstāvji privātās un valsts kapitālsabiedrībās vai arī kā padomes vai valdes locekļi. Finanšu ministrija savai valsts sekretārei I.Krūmanei maksājusi 76 938 latus, bet par pienākumu pildīšanu Valsts akciju sabiedrībās (VAS) viņa papildus saņēmusi 8250 latu. Valsts sekretārei ministriju palīdzējuši vadīt pieci vietnieki. Viņiem maksātā alga kopā ar papildu atlīdzībām ir aptuveni 60 000 latu robežās. Pat ministrijas departamentu direktoriem atalgojums krietni vien pārsniedz Ministru prezidenta algas līmeni, tas svārstās 40 000 latu robežās. Līdzīga situācija ir arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijā. Valsts sekretāres L.Straujumas atalgojums kopā ar "kapitāla daļu turēšanu" ir 86 341 lats gadā. Viņas vietniekam A.Stuckam bez jebkādas "turēšanas" ir noteikta divreiz lielāka alga nekā ministram, proti — 63 364 lati. Apbrīnojamas ir arī šīs ministrijas valsts sekretāres vietnieces B.Bānes spējas — bez darba ministrijā (alga 60 815 latu) viņa kā kapitāla daļu turētāja pārstāve piepelnījusies vēl desmit vietās. B.Bāni tomēr ir pārspējis Satiksmes ministrijas bijušais valsts sekretārs J.Maršāns. Viņš bez ministrijā saņemtā atalgojuma 57 750 latiem vēl 11 vietās kā "turētājs" un divās vietās kā valdes loceklis saņēmis tuvu 90 000 latu.Izveicīgie padomnieki Valsts pārvaldes aparātā īpaša kategorija ir padomnieki. Par padomniekiem lielākoties iecelti attiecīgo partiju vadībai pietuvināti jauni cilvēki, kas vai visos jautājumos gatavi paust vajadzīgo viedokli. Viņi par padomu sniegšanu ne tikai saņem lielāku algu par ministru, bet papildus strādā (?) vēl vairākās uzņēmumu padomēs un valdēs. Piemēram, A.Kalvīša padomnieks J.Dzanuškāns 2007.gadā no Valsts kancelejas saņēmis 37 764 latu algu, no SIA Lattelecom kā padomes loceklis — 11 160 latu, bet no va/s Privatizācijas aģentūra kā — 5940 latu. Kaut arī pēc A.Kalvīša demisijas A.Dzanuškāns saņēma kompensāciju saistībā ar amata zaudēšanu triju mēnešalgu apjomā, viņš pēc dažām dienām jau kļuva par aizsardzības ministra I.Veldres biroja vadītāju. Premjeram būtu jāorientējas šajā situācijā, jo viņa bijušais padomnieks Iekšlietu ministrijā un pašreizējais biroja vadītājs J.Radzevičs bez padomu sniegšanas ministram bija iemanījies strādāt vēl piecās va/s, tostarp Latvijas pastā, gadā saņemot 48 469 latus. Nav dzirdēts, ka par neveiksmīgo darbošanos pasta padomnieki tiktu saukti pie atbildības. Padomnieku vidū īpaši izceļas Tautas partijas ministra A.Slaktera uzticīgā padomniece I.Gulbe, kura viņam padomus sniedz neatkarīgi no tā, kurā ministrijā viņš ministrē — Zemkopības, Aizsardzības vai Finanšu. Viņa kā Agrārās ekonomikas institūta nodaļas vadītāja gadā nopelnījusi krietni vairāk kā ministrs — 38 401 latu, kā zemkopības ministra padomniece — 7841 latu, kā aizsardzības ministra padomniece — 33 855 latus. Turklāt viņa paspējusi būt arī Latvijas valsts meži padomes locekle, par to saņemot 10 080 latu un va/s Lauku attīstības fonds padomes locekle ar atalgojumu 2 700 latu apjomā. Izteiktās aizdomas par slēptu politisko partiju finansēšanu no valsts naudas šķiet aizvien pamatotākas. Par to, ka valsts un pašvaldību uzņēmumu padomes un valdes ir labas "siles" partiju biedriem un atbalstītājiem, sabiedrībā runā jau sen, taču nekas īpaši nav mainījies. Ir zināmi gan TB/LNNK "baķkas" un ZZS "portfeļu nēsātāji", gan arī Tautas partijas "darītāji" un Pirmās partijas "mācītāji", kas bez konkursa — neatkarīgi no izglītības, darba pieredzes un svešvalodu zināšanām — gadiem ilgi šajās padomēs un valdēs ir saņēmuši neadekvāti augstu atalgojumu, neuzņemoties atbildību par notiekošo uzņēmumā. Savulaik no šiem labumiem nav atteikušies ne sociķi, ne arī jaunlaicēni. Tā Latvenergo un Starptautiskās lidostas Rīga (turpmāk — lidosta) padomē esošo politiķu pabalstu veido 10 800 latu, bet Latvijas valsts meži — ar 10 080 latu gadā. Jāatzīmē, ka vai visu aptaujāto uzņēmumu "politiskie uzraugi" par saviem pienākumiem faktiski spējuši pateikt vien to, ka reizi mēnesī tiem jāierodas uz sēdi. Nenoliedzami, daudzkārt sarežģītāks un atbildīgāks darbs ir uzņēmējsabiedrību valdes locekļiem. Taču vai par vienas šādas valstij piederošas uzņēmējsabiedrības vadīšanu atalgojums ir jānoteic trīs reizes lielāks nekā par visas valsts vadīšanu? Piemēram, Latvijas valsts mežu valdes priekšsēdētāja R.Strīpnieka darba alga ir 104 863 lati gadā. Taču aizmirsts tiek tas, ka pārējiem sešiem valdes locekļiem — partijām pietuvinātām personām — tā svārstās 80 000—90 000 latu robežās un kopā ar padomes locekļu atalgojumu krietni pārsniedz miljonu. Liekuļoti skan runas par taupības režīmu no TB/LNNK domes puses, ja viņu valdes loceklis J.Straume bez ienesīgā amata Rīgas brīvostas pārvaldē ar atalgojumu 62 522 latu gadā kā padomes loceklis rosās vēl lidostā (Ls 8 052), Latvijas pastā (Ls 10 062) un Latvijas autoceļu uzturētājā (Ls 7323). Ar līdzīgām privilēģijām apveltīti arī valdes locekļi J.Birks, A.Požarnovs un V.Balodis. A.Šlesera bijušais padomnieks K.Peters kā lidostas padomes priekšsēdētājs pagājušajā gadā saņēmis 74 425 latus, taču kopā ar vēl piecām padomēm viņa ienākumi sasnieguši gandrīz 100 000 latu. Uzņēmējs D.Liepiņš, kas ar satiksmes ministra gādību darbojas septiņās va/s padomēs un valdēs, no valsts saņēmis 111 556 latus. Tautas partijas vecbiedrs Rīgas domnieks E.Krastiņš bez sava pamatdarba paspējis dot padomus finanšu ministram, strādāt Rīgas brīvostas pārvaldes valdē un vēl četrās vietās, saņemot 110 022 latus. Tautas partijas ģenerālsekretāram A.Tiesnesim, arī finanšu ministra padomniekam, Ventspils brīvostas pārvaldes un Latvijas valsts mežu valžu loceklim, ienākumi, neskaitot ienākumus no zemnieku saimniecības, bijuši līdzīgi — 109 446 lati. ZZS politiķi, pretojoties skolotāju, ārstu un policistu algu iesaldēšanai, izliekas neredzam, ka ilggadējais zemnieku frakcijas konsultants K.Boldiševics papildus deputātu konsultēšanai saņēmis atalgojumu vēl Jelgavas domē, va/s Lauku attīstības fonds un Latvijas valsts meži, un ticis pie 110 445 latiem. Tāpat arī Latvijas zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs V.Silenieks. Pašreizējais vides ministra padomnieks pagājušajā gadā bijis gan Saeimas priekšsēdētāja I.Emša palīgs, gan Rīgas brīvostas un Mērsraga ostas pārvalžu valdes loceklis, ieņēmis amatus vēl citās vietās, kopā saņemot aptuveni 84 000 latus. Premjers sola "iesaldēt" algas arī valsts un pašvaldību uzņēmējsabiedrību padomēs un valdēs esošajiem. Pilsoniskā savienība uzskata, ka valsts naudas taupīšanas nolūkos ir jāsamazina padomju un valžu locekļu skaits, kā arī viņu algas. Valsts un pašvaldību uzņēmumi nav jāuzrauga ministru vai valsts sekretāru ieteiktām personām, uz šīm vietām ir izsludināmi konkursi. Turklāt jānoteic, ka viena un tā pati persona padomes vai valdes locekļa amatu var ieņemt ne vairāk kā divās vietās.