Dienas mērķis šai diskusijai, kurai bija jānotiek šonedēļ, bija tieši pirms referenduma vēlreiz atgriezties pie jautājumiem, kas skar valsts nozagšanu, godīgu politiku un kvalitatīvu lēmējvaru. Šie ir temati, kurus, atlaižot Saeimu, bija rosinājis pats Zatlers rīkojumā Nr. 2, kas arī tika norādīts vēstulē viņa preses sekretārei. Oponents Lembergs savukārt tika aicināts kā politiķis, kuru Zatlers visai nepārprotami šajā rīkojumā bija norādījis kā galveno problēmu.
Lembergs piekrita, Zatlers atteica, norādot, ka var diskutēt ar ikvienu citu, bet ne ar Lembergu, Šleseru vai Šķēli. Viņa citāts: «Uzskatu, ka apspriest tiesiskas valsts izveides jautājumus ar smagos noziegumos apsūdzētu pašvaldības vadītāju ir ne tikai neproduktīvi, bet arī ciniski.» Diena par to sestdien publicē rakstu, Zatlers saņem ekspertu brāzienu, ka politiķiem jāspēj runāt ar visiem par visu, un pirmdien ar aģentūru BNS viņa preses sekretāre jau runā citādi - ar oligarhu partijām Zatlers tomēr diskutēšot, bet diskusijai ar Lembergu nav piekritis, jo: «Sarunu noraidīšana ir nepakļaušanās jebkādai oligarhu diktētajai mediju darba kārtībai.» Šāda argumentācija atteikumā Dienai nefigurēja, un viņa preses sekretāre, jautāta, kas tad, pēc Zatlera domām, diktē Dienai darba kārtību, raksta tā: «Mans nolūks nebija norādīt uz laikrakstu Diena kā mediju, kam oligarhi diktē dienaskārtību.»
Pilns izklāsts ar Zatlera argumentāciju atrodams Dienas 4. lappusē, taču šāda notikumu gaita viņam par labu neliecina. Pirmkārt, jāpiekrīt vairāku ekspertu paustajam, ka viņam diskusijā bija jāpiedalās. Diena viņu neaicināja kopā ar Lembergu stādīt bērzus, Zatleram bija lieliska iespēja nākt, aizstāvēt savus principus, runāt par zagļiem oligarhiem un dabūt Lembergu «zem galda». Tas ir politiķa uzdevums - pārliecināt par savu taisnību, lai cik neērts būtu pretinieks. Otrkārt un galvenokārt - atkāpšanās ceļā pēkšņi vainot mediju par kāda diktētu darba kārtību ir nožēlojami, vēl jo vairāk tāpēc, ka diskusijas iemesls bija paša Zatlera iniciētais referendums.
Tādējādi viņa rīcība drīzāk atgādina nevis principialitāti, bet gan politisko shēmošanu, kas patiesībā ir tas, pret ko viņš pats it kā sola cīnīties. Lai tā nebūtu - Zatleram beidzot ir jāizkāpj laukā no tā zilā ekrāna, kas atnesa viņam slavu, un jābūt gatavam uz tiešām idejiskām politiskām konfrontācijām.