"Nevarēja vairs skolnieku aizsūtīt starpbrīdī uz muzeju, lai viņš paskatās, kā Kazāks uzgleznojis pašportretu vai rokas," uzskata A.Jurjāne.
Saprotamas emocijas. Tiem, kas Rozentāļos mācījušies līdz 1998.gadam, skola vienmēr asociēsies ar nelielo daļu no Mākslas akadēmijas ēkas un kopības sajūtu ar šo augstskolu. Arī raksta autors atminas, kā skolēni gājuši ēst uz akadēmiju, starpbrīžos skrējuši uz «akuškas» zāli spēlēt basketbolu — Rozentāļiem savas ēdnīcas un sporta zāles nebija, pēdējās klasēs netika izlaista neviena akadēmijas balle un slavenais karnevāls ar čupošanos pa darbnīcām. Skolā vairākas klases bija caurstaigājamas, šaurība bija tikpat pierasta kā mērķis stāties akadēmijā, Glezniecības nodaļā. Kur gan citur?
Patiesībā Rozentāla skola ir daudz senāka — bijusī Daiļkrāsotāju, Rozentāla vārdu saņēmusi mākslinieka 80.jubilejā. Ja ne šī skola, latviešu mākslai droši vien būtu citi vaibsti. Rozīšos mācījušies daudzi slaveni mākslinieki un viņu bērni; par spīti mācību slodzei (parastā programma un vēl speciālie priekšmeti), laiks atradies arī bohēmai: 60.gados populārās radošās inteliģences pulcēšanās vietas Kaza, Cūkas, Skapis nereti vienoja kā skolotājus, tā skolēnus. Savukārt Mākslas dienās Latvijas miestos ar dažādām mākslas izpausmēm iepazinās arī vietējie iedzīvotāji un pat kolhoza lopi. Cūkas un govis fermā izdaiļojusi ne viena klase vien. Apgleznoti arī vietējie kaķi un dzērāji.
Vairāk par saistošiem brīžiem mākslas skolas vēsturē var lasīt SestDienā!