Daba un pilsēta nav nodalīta — Latvijas dabā notiekošais rezonē Rīgā, savukārt pilsētnieku uzvedība atsaucas uz dzīvnieku pasauli. Ne vien divkājainie rīdzinieki piedzīvo treknus un liesus gadus. Gadsimtu gaitā Rīgā ienākušas daudzas dzīvnieku sugas, bet citas, kas nav spējušas pielāgoties nepastāvīgajiem apstākļiem, to pametušas.
Tās sugas, kuru pārstāvjus redzam visbiežāk, ir sīkstākās, taču arī tām bijusi mainīga veiksme. "Piemēram, zvirbulis reiz bija ļoti atkarīgs no ormaņa zirga," stāsta Ingmārs Līdaka, Rīgas Zooloģiskā dārza atbalsta biedrības priekšsēdētājs, kurš ir labi pazīstams kā dzīvnieku pasaules sava veida runasvīrs. "Zirga gremošanas traktā ne viss līdz galam sagremojas, un kādreiz ormaņa zirgs un zvirbuļu bariņš bija tāds kā tandēms — kā zirgs aiz sevis atstāj čupu, tā zvirbuļu bariņš klāt. Kad ormaņu zirgus nomainīja tramvaji un mašīnas, zvirbuļiem bija krīzes brīdis." Vēlāk, parādoties atkritumu kastēm, zvirbuļi pielāgojās un iemācījās mieloties tajās.
Gadījums ar zvirbuļiem demonstrē, ka daļa dzīvnieku spēj apgūt jaunu vidi itin labi. Starp tiem pieminams mājas balodis, kura sencis ir klinšu balodis, kurš savvaļā jau izzudis. Mājas baloži Rīgā mītot aptuveni 200 gadu. Viņi, iespējams, ir starp tiem "reakcionāriem", kuri nožēlo padomju laiku aiziešanu, jo tad Rīgā bija maizes kombināti, kas viņiem bija viegla barības ieguves vieta.
"Kad pārgāja uz šīm slēgtajām atkritumu tvertnēm, baložiem iestājās krīze un to skaits krietni samazinājās," stāsta I.Līdaka. "Tagad viņi dzīvo daudz pieticīgāk, ir mainījuši savu uzvedību, paļaujas uz cilvēku labvēlību." Pie miskastēm baložiem ir grūtāk tikt klāt, jo daudz sīkstāki ir jaunie spārnotie rīdzinieki — vārnas un sudrabkaijas.
Šīs salīdzinoši agresīvās sugas Rīgā sazēla līdz ar kapitālisma ienākšanu. Pirmās ligzdojošās sudrabkaijas Rīgā parādījās 1980.gados. Sudrabkaiju dabiskā vide — purvi, ezeri, saliņas — ļoti atšķiras no vietām, kur tās dzīvo tagad, — jumtiem.
Ja kaijēni izšķiļas uz purva saliņas, tie ātri sāk staigāt apkārt. Uz jumta tādas iespējas nav, tāpēc arī reizēm gadās, ka kaiju mazulis, nokritis no jumta, apjucis lāčo par ielu. "Tur ir savs atbirums. Uz ezera jūras ērglis, ūpis, ūdele rada to atbirumu," paskaidro I.Līdaka. "Sudrabkaiju skaita pieaugums Rīgā liecina, ka, par spīti tam, ka tās krīt zemē no jumtiem vai pārkarst uz tiem, izdzīvošanas procents ir lielāks, nekā ezerā cīnoties ar plēsīgiem zvēriem."
Kapitālistiskās vārnas
Arī vārnveidīgie putni spēj lieliski adaptēties, jo ēd ļoti daudzveidīgu barību — sēklas, ogas, augļus, kukaiņus, peles un putnu mazuļus, kā arī apgūst jaunus barošanās veidus, teiksim, jauna tipa atkritumu konteineros. "Pateicoties šai daudzveidīgajai barības ieguvei, tām piemīt ģenētiski laba spēja analizēt situāciju un pieņemt novitātes," paskaidro I.Līdaka. "Pūci nekad neiemācīsi ēst kotleti. Tās instinkts ir stipri ieprogrammēts ķert to, kas bēg, čabinās."
Ir vairāki dzīvnieki, kuri paplašina savu dzīves vidi pilsētā, jo ārpus pilsētas to populācijas blīvums ir milzīgi liels. Piemēram, Biķernieku mežā dzīvo stirnas. Vēl izplatītākas ir lapsas, kuras salīdzinoši ar padomju laikiem tagad medī maz. Tā kā dabā tās ir spiestas ļoti sīvi sacensties, tās nāk uz pilsētu, kas viņu dzīvei līdz tam nav bijusi piemērota. Lapsām pilsētā ir pieejami gan atkritumi, gan grauzēji, kas pārtiek no atkritumiem. Piedevām parkos tiek izliktas orālās vakcinācijas pret slimībām. Minētie faktori labvēlīgi ietekmē lapsu izdzīvošanu. "Turklāt rūpnieciskajā ražošanā top kvalitatīvas mākslīgās ādas un tajā pašā laikā notiek akcijas pret kažokādu lietošanu apģērbā. Tas attiecīgi novedis pie tā, ka kažokādas praktiski neko nemaksā un lapsas medī mazāk," stāsta I.Līdaka.
Bebriem, kas pēdējos gados kļuvuši par pilsētniekiem, to dabiskajās mājās vairs nav vietas. "Jauniem divgadniekiem, kas meklē savas mājas, grūti atrast sev tādu ūdens tilpnes posmu, kur jau nebūtu kāds bebrs priekšā. Tad tie vai nu kaujas, vai meklē sev citu vietu, piemēram, pilsētā," paskaidro I.Līdaka.
Pat tagad tik bieži sastopamās meža pīles Rīgā dzīvo ne vairāk kā 20 gadu. "Lielā mērā tas ir gadījums, laimes spēle. Jebkurā dzīvnieku sugā ir savi izlūki," stāsta I.Līdaka. "Kā suga izplatās? Teiksim, kādas piecas pīles kādas nejaušības rezultātā paliek kanālā, cilvēki sāk tās piebarot. Nākamajā gadā tām piebiedrojas vai nu pēcnācēji, vai pīles, kas lido pāri un meklē baru, kam pievienoties, lai lidotu tālāk."
Starp eksotiskākajiem dzīvniekiem, kas mīt Rīgā, minams ūpis, vistu vanags un zvirbuļvanags, kas pārtiek no mazākiem putniem, kā baložiem un vārnām. Piemēram, divas vistu vanagu ligzdas ir Lielajos kapos. Savukārt četras ziemas pēc kārtas kanāla posmā starp Anatomikumu un Bioloģijas fakultāti mita mandarīnu pīle, kas pieder Mandžūrijas faunai. Var tikai minēt, kā tā nonākusi Latvijā.
Lielpilsētas loterija
Savukārt pēdējā desmitgadē tikpat kā vairs nav redzamas Rīgas parkos senāk tik izplatītās vāveres. "Iemesls tam — Rīgā ir pilns ar caunām. Ja caunas āda senāk kaut ko maksāja, tad tagad neko. Arī vārnas savu dara, noknābjot vāveru mazuļus. Ejot pa Meža kapiem, redz daudz caunu pēdu, bet vāveru pēdas — reti," norāda I.Līdaka.
Kāpēc vispār dzīvnieki nāk uz Rīgu? "Atbilde ir tāda pati kā cilvēkiem. Pie Rīgas Centrāltirgus kanālā peld, teiksim, pusklaips baltmaizes," skaidro I.Līdaka. "Vārna to ierauga, izvelk krastā, un tagad tai ir pusklaips baltmaizes. Rij, rij, bet vairs nevar. Dabā nekad nav iespējama tāda situācija, ka vienā mirklī ir tik daudz barības, ka nevari to apēst. Tur tev visu dienu ir jāstrādā. Bet Rīga dod to iespēju, ka tev pēkšņi var paveikties. Teiksim, atrodi izmestu atkritumos pusluņķi desas. Tas ir laimests loterijā. Laukos dabiskā vidē vispār nekad nav tādas iespējas piedalīties loterijā. Tāpēc arī tie dzīvnieki uz Rīgu velkas." I.Līdaka gan paredz, ka Rīgas reitingus dzīvnieku vidū var negatīvi ietekmēt ekonomiskā krīze.