Īpašnieka interese par mājokli nebeidzas pie dzīvokļa ārdurvīm

Dinamiski pieaugot energonesēju cenām, darba kārtībā izvirzās jautājums - kā saglabāt siltumu mūsu mājās, kuras pārsvarā celtas pirms 30-40 gadiem no paneļiem. Energoaudita mērījumi uzrāda šokējošus rezultātus - starppaneļu šuves nespēj saglabāt siltumu. Mājas steidzami jāsiltina. Par kādu naudu? Šādās mājās dzīvokļu īpašnieku īpatsvars bieži ir ap 50% pensionāru ar ierobežotām materiālajām iespējām. Kā risināt šo problēmu? Steidzami vajadzīga valsts palīdzība reāla līdzfinansējuma veidā, turklāt nopietnā apjomā. Tas daļēji varētu būt terminēts bezprocentu aizdevums. Pagājušā gadsimta 60.-70.gados vienlaikus celtās mājas vienlaikus arī sāks iziet no ierindas, ja šai problēmai steidzami neveltīsim pienācīgu uzmanību. Mēs nedrīkstam pieļaut komunālu katastrofu pārskatāmā nākotnē. Šo māju tehniskais aprīkojums bija paredzēts 25-30 gadiem, tātad tagad ir uz sabrukšanas robežas. Cauruļvadi aizauguši ar kaļķakmeni, radiatori tāpat. Analoga situācija ir ar kanalizācijas sistēmām. Namu celtniecības gaitā projektētās elektrokabeļu un elektroinstalācijas jaudas neiztur šodienas sadzīves tehnikas radītās pārslodzes un sadeg. Par ekspluatācijas līdzekļiem, ko apsaimniekotāji no dzīvokļu īpašniekiem saņem par vienu kvadrātmetru dzīvojamās platības, atjaunot to visu fiziski vairs nav iespējams. Ko darīt? Atbildi 5.IV .2007. Latvijas Avīzē intervijā sniedz LR Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis. Laikā, kad valsts un pašvaldības aizbildinās ar finanšu trūkumu, I.Emsis pauž, citēju: "Latvijā šodien ir par daudz naudas. Paskataties, kāds ir spiediens uz cilvēku, lai viņš paņemtu kredītu. Speciālisti teic, ka Latvijas finanšu pakalpojumiem ir laiks atrast jaunas teritorijas." Secinājums - Latvijā naudas ir tik daudz, ka nav kur likt. Kooperatīvi, maksājot valsts budžetā, automātiski tiek apdalīti. Likums, uzliekot par pienākumu nodokļu savlaicīgu nomaksu, vienlaikus liedz no budžeta novirzīt materiālu palīdzību statūtsabiedrībai nepieciešamo remontdarbu veikšanai. Tajā pašā laikā pašvaldību mājās, kurās dzīvokļi jau arī ir privatizēti, taču māju ārsienas, jumti, siltummezgli, komunikācijas saglabātas pašvaldību bilancē, tiek uzturētas, remontētas un atjaunotas par budžeta līdzekļiem, tātad arī par kooperatīvu iemaksāto naudu. Šī klajā, lielas Latvijas iedzīvotāju daļas finansiālā diskriminācija, kura turpinās gadiem ilgi, zināma jebkuram ar komunālo saimniecību saistītam ierēdnim visos valsts līmeņos, taču nemainās absolūti nekas. Māju parastie un kapitālie remontdarbi tiek aplikti ar tādu pašu nodokli, kā jauno projektu ceļamās mājas, kuras top, lai gūtu maksimālo peļņu, tās pārdodot. Kā var vienādot nodokli namu uzturēšanai un peļņas gūšanai? Šādā kontekstā būtu nepieciešams PVN samazinājums no 18% uz 5%, tā kā šādi veikti darbi attiecīgi atslogo valsts un pašvaldību budžetu. Arī mēs ar savu darbu radām priekšnoteikumus valsts pastāvēšanai vispār un esam tiesīgi no valsts sagaidīt atgriezenisko atdevi. Tiesības uz dzīvokli ir viens no cilvēktiesību pamatprincipiem. Atgriežoties pie I.Emša teiktā. Ja šodien Latvijā palo liekās naudas straumes, kādēļ Latvijas valsts, uzņemoties garantu, nevarētu terminētam laika periodam atjaunot valsts kontrolētu kooperatīvo dzīvokļu celtniecības pārvaldi, kura ar minimālu peļņu spētu uzbūvēt trūcīgajai iedzīvotāju daļai pieejamus dzīvokļus, dodot viņiem iespēju ilgtermiņā dzēst celtniecības izmaksas. Latvijas pirmā brīvvalsts, saņemot mantojumā karadarbībā sagrautu ekonomiku, šadu uzdevumu spēja veikt. Līdztekus jauniem projektiem ar lielgabarīta dzīvokļu apdzīvojamo platību un ekstrām, kuras tirgum ceļ privātfirmas, valsts morāls pienākums ir steidzama trūcīgās iedzīvotāju daļas nodrošināšana ar vienistabas un divistabu dzīvokļiem, saglabājot projektos nepieciešamās elementārās ērtības. Tie, kuri pelna pietiekami, pirks luksusa dzīvokļus. Atsevišķa tēma - monopoluzņēmumu Rīgas siltums un Rīgas ūdens attieksme pret Rīgas iedzīvotājiem. Rīgas siltums savā reorganizācijas procesā uzspieda ultimātu: "Uzstādiet par saviem līdzekļiem siltuma mezglus vai sēdiet bez apkures vai karstā ūdens." Uzstādījām. Uzturam. Remontējam. Monopoluzņēmums vienpersoniski gūst ar katru gadu lielāku peļņu, ne santīma nenovirzot agregātu uzturēšanai un nomaiņai. Neko nesaņemam par naudas iekasēšanu un pārskaitīšanu Rīgas siltuma kontā. Tas pats ar Rīgas ūdeni. Monopoluzņēmums pārdod pakalpojumus, kas plūst pa mūsu cauruļvadiem, un katru gadu paaugstina peļņu. Namu apsaimniekotāji spiesti uzturēt cauruļvadu sistēmas un kanalizāciju, nesaņemot absolūti nekādu līdzfinansējumu. Bija laiks, kad Rīgas ūdens atmaksāja 7%, tad 3%, līdz Rīgas domes mērs G.Bojārs kopš 2003.gada ar savu rīkojumu apturēja samaksu vispār. Nezinu valsti, kur, pastāvot tirgus attiecībām, uzņēmējsabiedrībām var uzlikt par pienākumu nodrošināt monopola peļņu. Rīga to var!