Bezbiļetnieku vadonis
Mans mērķis ir noskaidrot, cik ilgi varu vizināties ar sabiedrisko transportu nesamaksājis, kā arī pašam uz savas ādas izbaudīt, kāda tad ir sabiedrībā gandrīz vai briesmoņu slavu iemantojušo kontrolieru attieksme pret bezbiļetniekiem. Ar mērķa pirmās daļas īstenošanu veicas pat pārāk labi - braucienu skaits jau sen mērāms desmitos, bet kontrolierus tā arī neesmu manījis.
Kad jau otro dienu no rīta līdz vakaram esmu pavadījis sabiedriskajā transportā, sāk pārņemt izmisums. Nav nemaz tik aizraujoši visu dienu klausīties citu braucēju sarunas vai spēlēties ar mobilo telefonu. Tādēļ sāku «krāpties» un meklēju veidus, kā ātrāk «uzrauties». Izrādās, kāds «apzinīgs pilsonis» arī izveidojis specializētu Twitter kontu, kurā viņš un atbalstītāji regulāri ziņo par kontroles aktivitātēm, a la - «pirms Stockmann viss tīrs, ja vien šie nesēž dziļi krūmos» vai «Uzvaras parks, kontrole autobusiem centra virzienā, bez mentiem». Kontam jau ir vairāk nekā 1000 sekotāju, tomēr tas man īsti nepalīdz. Tādēļ Rīgas satiksmes (RS) interneta mājaslapā nolūkoju, kuros maršrutos ir visvairāk pieķerto bezbiļetnieku. Izrādās - 15. trolejbusā un 6. tramvajā. Sāku biežāk braucienam izvēlēties tos.
Zaķus mīlēt, sist nedrīkst!
Izvēle attaisnojas - ceturtdienas pēcpusdienā 15. maršruta trolejbusā pirms Mazās kalna ielas pieturas beidzot iekāpj kontrole. Sniedzu kontrolierei savu «nenopīkstināto» e-talonu, tomēr, kā izrādās, velti - kontroliere to novicina gar savu uzskaites aparātiņu, tā ekrānā nomirgo kas sarkans, bet viņa mierīgi pagriežas un aiziet projām, neko man neteikdama.
Lieki teikt, ka esmu nedaudz samulsis, tādēļ Mazajā kalna ielā izkāpju un apkopoju domas. Iesēžos nākamajā trolejbusā, un, izrādās, esmu iekritis atkal. Šoreiz uz kontrolieriem, kuri nevis aptur transportu, bet pārbaudi veic, braucot kopā ar pārējiem pasažieriem. E-talonu kārtējo reizi nereģistrējis, nostājos pie durvīm un gaidu savu kārtu. Tā tomēr nepienāk, jo kontrolieris tik tālu netiek. Viņš iegrimst ilgā, bet šķietami draudzīgā diskusijā ar kādu gludi skūtu jaunieti, kurš apgalvo - man ir mēnešbiļete, tikai nez kādēļ to nevarēju piereģistrēt. Pienāk nākamā pietura, un, tā arī nevienu bezbiļetnieku sev līdzi nepaņēmuši, kontrolieri dodas prom - gan es, gan plikgalvainais jaunietis mierīgi turpinām ceļu.
Tas mani samulsina vēl vairāk, tāpēc, kad vēlāk runāju ar kādu autobusa šoferi, apjautājos, vai tā bieži gadās. Viņš atzīst - kontrolieri esot tā iebiedēti, ka baidoties bezbiļetniekam kaut pirkstu piedurt. Tiklīdz pienāk kāda sūdzība, tā no darba ārā vai vismaz piemaksa no algas nost. «Tas ir vadības uzstādījums. Zaķi tagad jūtas kā karaļi,» rezumē šoferis.
Beidzot pieķerts
Piektdienas vakarpusē braucu no Pārdaugavas uz centru. Šoreiz tiešām esmu zaķis, jo esmu aizmirsis pagarināt mēnešbiļeti. Un, protams, tagad, kad vairs apzināti necenšos iekrist, uzduros brigādei, kurai palīdz arī pašvaldības policisti. Esmu vienīgais bezbiļetnieks trolejbusā, tāpēc uzreiz nonāku kontrolieru uzmanības centrā. Var redzēt, ka RS valdes priekšsēdētājs Leons Bemhens nav melojis, stāstīdams, ka tagad visi kontrolieri iziet apmācības darbam ar klientiem un konfliktu novēršanai. Ja fonā negrozītos policisti, sajūta būtu tāda kā veikalā pie kases.
Vienīgi, kad apjautājos, cik jāmaksā, mani sagaida nepatīkams pārsteigums. Aci nepamirkšķinot, tiek nosaukts maksimālais iespējamais sods - pieci lati. (Pieļauju, tāpēc ka kontrolieri piemaksā algai saņem 65% no iekasēto soda naudu apjoma). Aizbildinos, ka tik daudz man nav, un soda bardzība bez kādiem paskaidrojumiem pēkšņi sarūk: «Nu labi, tad divi piecdesmit!»