Lielajos kapos notiekošais ir Latvijas kultūras mantojuma traģēdija

Tā ir Latvijas kultūras vēstures un kultūras mantojuma traģēdija, tā par Latvijas Evanģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) īpašumā esošā dārzu un parku ansambļa Lielie kapi joprojām nesakārtoto stāvokli portālam Diena.lv sacīja mākslas zinātņu profesors Ojārs Spārītis. Pēc tam, kad Rīgas dome (RD) 2009. gadā pārtrauca finansējumu kapu uzturēšanai, baznīca vēl ar vien nav spējusi rast kādu risinājumu Lielo kapu sakārtošanai.

Bijušajā kapsētā sākot ar 18. gadismta otro pusi apglabāti dažādu tautību un konfesiju Rīgas patricieši, kuru kapa vietas, pieminekļi un kapličas padomju režīmam un padomju kultūras mantojuma aizsargāšanas filozofijai nebija pieņemamas un vajadzīgas, skaidroja O. Spārītis. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados šajos kapos pārtraukti iedzīvotāju apbedījumi un ar to brīdi sākusies šo kapu pakāpeniska aizmiršana un nopostīšana. Padomju laikos tika nojaukts kapsētas žogs, teritoriju padarot pieejamu ikvienam, ar buldozeru nolīdzināta lielākā daļa pieminekļu un apbedījumu, lai kapsētā tiktu ierīkots parks.  

Šodien, kā stāsta profesors, notiek patvaļīga kapu sakopšana, kurā piedalās dažādi interesenti vai sabiedriskās organizācijas, mēģinot ar saviem pieticīgajiem spēkiem lietas vērst par labu. Taču šie centieni šajā milzīgajā kapu kompleksā ir tikai atsevišķas, mazas daļiņas. "Šobrīd nav kultūrpolitiskas koncepcijas, līdzekļu, vadības un administrācijas, kas menedžētu šī kultūras pieminekļa kompleksu uzturēšanu, izmantošanu un atjaunošanu," norāda O. Spārītis.

Baznīca netiek galā

Kopš Latvijas neatkarības atgūšanas Lielie kapi atrodas LELB pārraudzībā, taču, kā atzīst baznīcas īpašumu apsaimniekošanas uzņēmuma vadītājs Ainis Ozoliņš, LELB šobrīd pietiek brūkošu baznīcu un mācītāju muižu, kuras tāpat kā Lieli kapi ir svarīgi kultūras pieminekļi. “Mums kā baznīcas īpašumu apsaimiekotājam ir arī citas rūpes. Lielie kapi, protams, ir svarīgi, bet tā nav pirmā prioritāte,” atzīst A. Ozoliņš.

Jau vairākus gadus LELB pūlējusies saprast, ko tā savas ierobežotās rocības apstākļos var vērst par labu, taču pie konkrēta risinājuma tā arī nav izdevies nonākt. Bijusi doma par ziedošanas kampaņas organizēšanu, kā arī apsvērta iespēja uzmeklēt un lūgt palīdzību kādai no izceļojušām lielajām dzimtām, kuru senči apglabāti Lielajos kapos. Līdz konkrētai rīcībai tā arī nav nonākts.

Savukārt uz jautājumu, vai apsvērta doma pretendēt uz līdzfinansējumu no Eiropas Savienības (ES) fondiem, A. Ozolinš atteic, ka Lielo kapu atjaunošanas projekts visticamāk tam nekvalificētos. "Tas tā nav, ka mēs tagad gribam sakopt šo stūri un Eiropas Savienība tagad no kādiem fonda līdzekļiem piešķirs naudu. Ir daudz nopietnāki pieminekļi, kuriem nav tik vienkārši dabūt naudu, kur nu vēl šādiem pamestiem, neizmantotiem kapiem,' uzskata A. Ozoliņš.

O. Spārītis pieļauj, ka šajā gadījumā būtu meklējams komplekss ceļš – līdzīgi kā Rīgas pilsēta ir spējusi atrast pieeju Rīgas Doma restaurācijai, liekot kopējā katlā pašvaldības līdzekļus, kā arī ES finansējumu. Arī Lielo kapu vēstures pētnieks un arhitekts Eižens Upmanis uzskata, ka pilsētai tik un tā vajadzētu iesaistīties kapu atjaunošanā – par spīti tam, ka Lieli kapi pieder baznīcai. Viņš pauž nožēlu, ka sadarbība starp pilsētu un baznīcu nav izveidojusies, lai gan iepriekš tāda iespēja bijusi. "Tā ir mūsu visu vērtība un sākt runāt par to, ka kapi pieder baznīcai, tāpēc pilsēta nevar roku likt klāt, nevar zāli pļaut, nevar kapličas restaurēt, es domāju, ka tas ir pilnīgi šķērsām," saka E. Upmanis.

Sagaida palīdzību no domes

No 2001. līdz pat 2008. gadam Lielajos kapos pašvaldība katru gadu ieguldījusi vidēji 22 tūkstošus latu, portālam Diena.lv skaidroja RD Mājokļa un vides departamenta direktors Anatolijs Aļeksejenko. Taču, sākot ar 2009. gadu, pašvaldība savus finanšu līdzekļus privātā teritorijā vairs nevar ieguldīt - to paredz likums par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu, kā arī teritorijas kopšanas un būvju uzturēšanas saistošie noteikumi.

Par spīti tam LELB griezusies domē ar lūgumu turpināt ieguldīt līdzekļus kapu uzturēšanai, norādīja A. Aķeksejenko, taču dome palīdzību noraidījusi. "Mēs piedāvājām apmainīt šo parka zonu ar visiem pieminekļiem pret kādu citu zemi vai kādu citu īpašumu. Viņi [LELB – red.] pateica, ka viņi domās. Pēc tam viņi uzrakstīja vēstuli, ka tomēr viņi grib, lai paliek kā ir un vēl pašvaldība tālāk iegulda savu naudu," atminas A. Aļeksejenko.

E. Upmanis kritizē šādus domes aizbildinājumus, norādot – pat, ja tas no juridiskā burta viedokļa ir pareizi, to būtu nepieciešams mainīt. "Jēdzieniski tas ir mūsu visu, pirmkārt, kultūrvēsturiskais mantojums, otrkārt, tā ir mūsu rekreācijas zona, kura saprātīgi jāizmanto," uzsver E. Upmanis. Pētnieks uzskata, ka Lielo kapu sakārtošana koptu Rīgas patriotisma jēdzienu, kas sabiedrībai diemžēl ir aizmirsies, tiem būtu jākļūst par vietu, kur aiziet pastaigāties, lai apzinātos to, kādas vērtības un kādi izcili cilvēki Latvijai kādreiz bijuši.