Vaida Villeruša: Basteja bulvāra pārdēvēšanas divdesmitgade

1988. Ielu un laukumu atbrīvošana no svešvaras uzspiestiem nosaukumiem. Kā viens no pirmajiem tiek minēts Basteja bulvāris. 1990. Presē plaši skaidrojumi par vēsturiskā vārda rašanos 1856.gadā, kad to projektēja, veidoja un iesvētīja kā Basteja bulvāri. Komisija vienbalsīgi lemj par sākotnējā nosaukuma atdošanu. Rīgas pilsētas TDP lēmums: Padomju bulvārim atjaunojams vēsturiskais nosaukums - Basteja bulvāris 1996. Latvijas Ārlietu ministrija nolemj 26.janvāri - Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas dienu - atzīmēt ar Basteja bulvāra pārdēvēšanu pirmā Latvijas ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica vārdā. To atbalsta Saeimas Ārlietu komisija un Rīgas dome. Taču notiek negaidītais - rīdzinieki lēmumu noraida, un Rīgas dome to spiesta atcelt. Mērs presē skaidro iemeslus: pārsteidzīgi izziņojot pašvaldības kompetencē esošu lēmumu, pirms dome vispār sākusi to apspriest, Rīgas dome padarīta par ķīlnieci. Māris Purgailis sarūgtināts raksta: "Iedzīvotāju pārmetumus saņēma tikai Rīgas dome, lai gan taisnīgi tos bija pelnījusi valdība un Saeima." 1999. Z. A.Meierovica dēls Gunārs izvirza prasību Basteja bulvārim atjaunot viņa tēva vārdu, kāds tam bija no 1930. līdz 1940.gadam. Ārlietu ministrija atkal pieprasa nosaukuma maiņu. Taču iedzīvotāju aptauja liecina, ka rīdzinieki to joprojām nevēlas. Domes vides komisijas priekšsēdētājs Aivars Draudiņš raksta: "Basteja bulvāra pārdēvēšana uzskatāma par novēlotu - pie vārda ir pierasts, tas pieņemts. Ieteikts Z.A.Meierovica vārdā nosaukt kādu no jaunveidojamām ielām." 2003. Pēc Gunāra Meierovica prasības Ārlietu ministrija atkal aktualizē jautājumu par bulvāra nosaukuma maiņu. 13.novembrī Rīgas domes pieminekļu padomes sēdē televīzijas, radio un preses klātbūtnē pieņem lēmumu atbalstīt pārdēvēšanu. Maiņu aktīvi aizstāv gan tikai daži: Ilga Kreituse, Valdis Zariņš, Gunārs Meierovics un Jānis Stradiņš. Daļa balsotāju privātās sarunās pēc tam atzīstas, ka baidījušies no apvainošanas nepietiekamā patriotismā. Pārdēvēšanu panāk Ojārs Spārītis, paziņodams, ka vēloties "atgriezt" Meierovica vārdu un viņam kā padomes priekšsēdētājam esot divas balsis. Rīgas domes sēdē uzvar veselais saprāts, un pārdēvēšana tiek noraidīta. Jāpiebilst, ka internetā no vairākiem simtiem rakstītāju tikai nedaudzi bija par nosaukuma maiņu. 2008. Kā allaž - tuvojoties kādam ievērojamam datumam, augstu viesu uzņemšanai vai vēlēšanām - sava patriotisma apliecināšanai tiek aktualizēta pārdēvēšana. Šoreiz, kā varam lasīt Dienā, to iesaka kāds Radio SWH klausītājs par godu Latvijas proklamēšanas 90. gadadienai. Un sākas viss no gala... Divdesmit gadu garumā neskaitāmās sēdēs, preses konferencēs, aptaujās, runās un rakstos viss jau pārspriests, pamatots - te grūti vēl ko piebilst. Daudzkārt rakstīts par nosaukuma vēsturisko pamatojumu. Slēdziens allaž bijis viens - nekādā ziņā nenoliedzot Z.A.Meierovica nopelnus, tomēr neviens cilvēks, lai cik ievērojams viņš būtu, ar savu vārdu nedrīkst dzēst pilsētas vēsturi. Lielisks piemērs: kad Francijas valdība ieteica pārdēvēt Bastīlijas laukumu Šarla de Golla vārdā, atbilde bija - vēsture ir neskarama! Vai tāpēc Šarls de Golls ir mazāk cienījams?! Toties mums Jānis Stradiņš paziņo: "Šoreiz Rīgas vēsture jāupurē Meierovica vārdā!" Un to saka par pirmo ielu Ārrīgā, kur vēsturiskie nosaukumi vairs tikai uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi - Akas, Dzirnavu, Stabu, Skolas. Diskusiju sākumposmā vēl bija dzīvi cilvēki, kas Z.A.Meierovicu pazina personīgi. Viņi domāja, ka tik smalkjūtīgs un atturīgs cilvēks kā mūsu pirmais ārlietu ministrs diez vai būtu gribējis redzēt savu vārdu uz ielu stūriem. Problēmas radītu arī personvārda pareizrakstība un izruna, kā tas notika pēc pirmās pārdēvēšanas. Iepriekšējās aptaujās izteikti daudzi vērtīgi priekšlikumi, no kuriem gan neviens nav īstenots: Z.A.Meierovica stipendija, balva, bareljefs Ārlietu ministrijā, kādas LU auditorijas nosaukšana viņa vārdā, projektu nedēļa skolās, jaunveidotas ielas vārds (ir jau Ulmaņa gatve, Čakstes iela), aicinājumi vienmēr uzturēt kārtībā ministra atdusas vietu un tās apkārtni... Cilvēka piemiņas iemūžināšanai jāatrod piemērots veids - ielas nosaukuma maiņa nebūt nav tas labākais. Ne Saeimas, ne valdības, ne Rīgas domes deputāti nedrīkst pārsteidzīgi rīkoties, jo Rīgas vietvārdi nav viņu īpašums īslaicīgajā "deputātēšanās" laikā. Vēl ir arī materiālā puse - daudzo Basteja bulvāra iestāžu kvītis, līgumi, konti, veidlapas, reklāmas un arī dzīves vietas deklarēšana, izmaiņas reģistros - ne jau tikai ielas plāksnīšu nomaiņa vien. Koka ēkas visiem spēkiem aizstāv Pēteris Blūms, jūgendstilu - Jānis Krastiņš, kokus - Guntis Eniņš. Kas aizstāvēs Rīgas ielu vēsturi? Kāds krietni jaunākas paaudzes pārstāvis man skaidroja: tie, kuriem bija kādas idejas, tie, kuri izturējās ar pietāti pret saviem priekštečiem plašākā skatījumā, ir veci vai miruši. Tie, kuriem ir nauda, samaksās un nosauks jebkuru ielu savā vārdā. Man naudas nav. Ja būtu, nopirktu Basteja bulvārim tā nosaukuma neaizskaramību uz visiem laikiem. Tagad varu vien cerēt uz Rīgas domes godprātību.