Viņš akcentē, ka Latvijas vidējais siltumenerģijas patēriņš ēkās ir virs 200 kilovatstundām uz kvadrātmetru, kamēr vidēji Eiropas Savienībā šis rādītājs ir 100 kilovatstundas uz kvadrātmetru. "Ko gan citu šādā situācijā var gaidīt, ja ne lielus rēķinus par siltumu?" vaicā Akermanis.
Viņš uzsver, ka vispirms jāpārtrauc laist siltumu gaisā un tikai tad jāvaino siltuma piegādātāji, ka tas dārgs. Pēc viņa vārdiem, vispirms nepieciešams renovēt ēkas, turklāt vietām pietiktu ar elementāru cauruļvadu, pagrabu un bēniņu sakārtošanu, kas neprasa lielus līdzekļus. Lai arī Latvijā tiek runāts par ēku ārsienu siltināšanu un logu nomaiņu, viņaprāt, ir nopietni jādomā arī par iekšējo siltuma sistēmu rekonstrukciju un pilnveidošanu.
Akermanis piebilst, ka atšķirīgi centrālapkures rēķini veidojas nenosiltinātu ārsienu, neracionālu, nesabalansētu siltumapgādes režīmu, neefektīvas ventilācijas un ēkā nenosiltinātu centrālapkures cauruļu sistēmu dēļ. "Svarīgi ir sakārtot ēkas, to energoapgādes, vēdināšanas sistēmu, centrālapkuri - tad būs arī energoefektivitāte un mazāki rēķini par siltumu," norādīja LSUA valdes loceklis. Asociācijas pārstāvji arī norāda, ka atšķirīgās ēku celtniecības kvalitātes dēļ siltuma tarifi arī vienā pilsētā var atšķirties vairākas reizes. Savukārt dažādās pilsētās tie var būt dažādi, ņemot vērā kurināmā veidu.
Lai arī centrālapkures tarifus nosaka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija un siltumapgādes uzņēmumi tiek stingri sertificēti, nevar runāt par vienveidīgu siltumapgādes sistēmu Latvijā, Energo Forumā norāda LSUA prezidents Leons Žutauts.
Proti, katrā pilsētā ir izbūvēta sava centralizētas siltumapgādes sistēma, kas tiek nodrošināta ar dažādām tehnoloģijām, kurināmo, dažādos gados veiktām izbūvēm, rekonstrukcijām, dažādiem siltumapgādes intensitātes rādītājiem, dažādiem siltumapgādē realizētiem režīmiem. Akermanis piebilst, ka visus siltumapgādes uzņēmumus varētu iedalīt trijās grupās: tie, kas siltumu ražo ar atjaunojamiem energoresursiem jeb šķeldu, tie, kas izmanto gāzi koģenerācijas režīmā, iegūstot elektroenerģiju un siltumu, un tie, kas izmanto gāzi, lai iegūtu tikai siltumu.
Patlaban siltuma ražošanas izmaksu ziņā visekonomiskākās ir pilsētas, kurās siltumu iegūst, izmantojot šķeldu, kā arī pilsētas, kuras ir kompaktas un kur siltuma tīkli rekonstruēti, ir zems zudumu līmenis, norāda LSUA. Tiesa, šķeldas izdevīgums esot jūtams projektos, kur apkures katlu pārveidi uz šķeldu un siltumapgādes sistēmas modernizāciju veica agrākajos gados, jo tie katli, kas citur celti pēdējā desmitgadē, ir dārgāki, norāda asociācija.
Tā arī norāda: lai gan centrālapkures tarifā kurināmā resursa izmaksas šķeldas gadījumā ir aptuveni 65%, bet gāzes gadījumā - aptuveni 80%, kopējās gala izmaksās jāieskaita arī augstākas investīciju un ekspluatācijas izmaksas, loģistikas nodrošināšana, infrastruktūra, darbaspēks, kas apkopj šķeldu izmantojošās iekārtas.
Akermanis arī iebilst zaļo viedoklim, ka arī Rīga būtu pilnībā apsildāma ar šķeldu. "Tas prasa mobilizēt pārāk daudz kurināmā resursu uz Rīgu, kas noplicinātu Latvijas reģionu apgādi ar vietējo kurināmo, celtu šī kurināmā cenu, prasītu lielas investīcijas gan siltuma apgādē, gan loģistikas un infrastruktūras izveidē, bet mazākās pilsētās, kur šķelda ir blakus, - kāpēc gan to neizmantot?" vaicā Akermanis. Viņš arī piebilst, ka zaļā koģenerācijā Rīgā dramatiski nokristos termoelektrocentrāļu elektrības izstrāde, līdz ar to radot lielas problēmas arī Latvijas mērogā.