"Bankas organisms ir uzbūvēts tā, ka bez pēdām izzagt no tās naudu - vēl jo vairāk summas, kas tika sauktas, ir nereāli," norāda A.Antonovs.
"Varu pateikt, no kā tas sākās, jo tika veikti noteikti soļi, kurus var vērtēt kā prudenciālo prasību pārkāpumu. 2008. gada krīzes fonā, kad bija cietusi visas banku sistēmas likviditāte un arī LK, vienlaikus notika procesi, kas ir saistīti ar lielu sistēmveidojošu uzņēmumu darbību, piemēram, airBaltic. Kompānija airBaltic tolaik atradās ļoti intensīvas - pareizāk gan būtu teikt ekstensīvas - attīstības posmā. Uz līzinga tika pirktas lidmašīnas, tika palielināts personāls, airBaltic apguva jaunus maršrutus. Vienlaikus kompānija līdz zināmai pakāpei darbojās kā diskaunters. Proti, lai piesaistītu pasažieru plūsmu, biļetes tika tirgotas ārkārtīgi lēti, kas radīja operacionālus zaudējumus. Mēs to sapratām, jo pie mums vērsās ar piedāvājumiem kreditēt šo kompāniju. Cik es to zinu, mēs neizrādījām īpašu entuziasmu tūlīt kreditēt. Taču tajā laikā Latvijā tolaik pietiekami autoritatīvu cilvēku darbību rezultātā mēs bijām spiesti sākt airBaltic kreditēšanu, jo bažījāmies, ka no bankas tiks izņemti nozīmīga apjoma depozīti, kas krīzes laikā nebūtu labi. Turklāt kredīta apjoma summa nemitīgi auga, jo vajadzēja kompensēt operacionālos zaudējumus, vajadzēja fondēt kompānijas attīstību. Mēs atdūrāmies pret normatīvu, kas ierobežoja apjomu vienam aizņēmējam. Turklāt regulators, saprotot, ka mēs finansējam aizņēmēju, kura finansiālais stāvoklis nav sevišķi labs, bankai lika izveidot papildu rezerves. Bet tas nozīmē vēl vairāk samazināt bankas kapitālu, kas draudēja ar to, ka mēs nokristu līdz līmenim, kad tiek pārkāpts kapitāla pietiekamības normatīvs. Vērsāmies pie regulatora, lai uz mums attiecina īpašu politiku, ņemot vērā mūsu bankas attiecības ar tādu sistēmveidojušu aizņēmēju, kāds ir airBaltic. Taču sapratni neradām. Vēl vairāk, mums pateica, ja turpināsim vēl vairāk kreditēt airBaltic, bankas darbībai tiks uzlikti ierobežojumi. Rezultātā bijām spiesti airBaltic finansēt no cita avota, bet ar bankas naudu. Tas ir - mēs veicām fiduciāros darījumus, kuri galarezultātā atgriezās airBaltic bilancē, bet no citiem avotiem, citiem aizņēmējiem. Ārpusbankas aizdevējiem, bet tā bija bankas nauda. Lūk, šo naudu tagad uzskata par izvestu no bankus. Tika palielinātas banku pamatkapitāla prasības, un mēs pēc šādas pašas shēmas palielinājām arī bankas kapitālu, lai mums būtu iespēja ievērot normatīvus," intervijā saka A.Antonovs.
Viņš pauž, ka būtu pareizi, ja Latvijas Krājbanka tiktu sanēta. "Šo ideju apspriedu, tiekoties ar Brazovska kungu, un ideja viņam neizsauca alerģiju. Ja valsts puse tam piekritīs, mēs ļoti ātri sastādīsim sanācijas plānu, jo menedžments, kas strādāja LK, manā uzskatā bija labākais Latvijā. Sanācija ir procedūra, kura saskaņā ar plānu tiek veikta tad, kad banka ir pasludināta par maksātnespējīgu. To veic regulatora struktūras kopā ar bankas īpašniekiem. Līdz ar to būtu iespējams atgriezt Krievijas kompāniju naudu, ne visu, bet tie, kuru nauda ir iestrēgusi bankas bilancē, domāju, būtu ar mieru, un mēs viņiem izmaksātu naudu saskaņā ar grafiku. Saistības pret juridiskajām personām, kuru apjoms ir pietiekami liels, var tikt strukturētas. Respektīvi, arī šo naudu saskaņā ar grafiku varētu atgriezt. Šobrīd LK ir ļoti nozīmīgi mantiskie aktīvi, jo mēs savā klientu kreditēšanas politikā precīzi ievērojām ķīlu izņemšanu - pie mazākā defolta riska mēs pārņēmām ķīlas, kā rezultātā Krievijā vien mums ir nozīmīgi aktīvi. Mantiskie aktīvi var tikt pārdoti, pārvēršot tos naudā. Neņemšu nosaukt termiņus, taču tie ir saprātīgi, un mūsu speciālisti varētu izrēķināt ar precizitāti līdz kvartālam," sacīja A.Antonovs.
Pilnu interviju lasiet laikraksta Diena otrdienas numurā!