Tās ir ērtas, vieglas, higiēniskas, kājas tajās nesvīst, tāpēc meistaram pasūtījumu gana. Nesen ludzānieša petērnes nonākušas pat uz Nacionālā teātra skatuves, Blaumaņa lugas Ļaunais gars iestudējumā tās nēsā aktieri. Salimons Kipļuks spriež, ka šī amata pratēju vairāk laikam nav palicis, viņš, iespējams, ir pat vienīgais Latvijā.
Iemācījās bērnībā
Salimons Kipļuks stāsta, ka pirmo petērņu pāri nopinis jau skolas gados, noskatoties, kā to dara tēvs. "Šo amatu prata gandrīz katrā ģimenē, gan paps pina, gan kaimiņu vīri. Mežā braukšanai apavus vajadzēja. Es noskatījos, vajag arī man pamēģināt. Uztaisīju liesti jeb, kā Latgalē sauc, kapulu, nopinu gan sev, gan māsai Teklai. Man tad bija kādi 12 gadi. Nēsāju uz skolu, citu apavu pēckara gados nebija, lāpījām beidzamos, kamēr noplīsa. Vienīgā nelaime, vīzes ātri samirka, tad vīri iemanījās, dabūja kādu vecu riepu gumiju, izkausēja ceplī, atplēsa protektoru un uzšuva par pazoli."
Bērnībā apgūti arī citi amati, ko toreiz saimniecībā pratis gandrīz
katrs vīrietis, — virvju vīšana, dakšu, grābekļu un izkapšu kātu
darināšana, bet Salimons uz šiem darbiem bijis īpaši manīgs — pat
samūrējis mammai maizes krāsni. Šīs iemaņas dzīvē noderējušas, kad pēc
Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas atsūtīts darbā uz Ciblu.
Pats uzbūvējis māju un darinājis mēbeles. Visu mūžu nostrādājis vienā
darbavietā — Ciblas vidusskolā par fizikas skolotāju.
Prezidenta kundzei
Vīžu pīšana gan garajā mūžā sen bija piemirsusies, līdz kāda nejaušība likusi seno amatu atcerēties. "Reiz kādos svētkos Ludzas brīvdabas muzejā skatos, viens uzkāris linu kodeļu un mēģina publikai rādīt un stāstīt, kā auklas vij. Es tā skatos, skatos, ka viņam vīšana nepavisam neveicas. Saku: pagaidiet, iedodiet man pamēģināt, es jau skatīdamies iemācījos. Sāku vīt, tas skolotājs teic: ai, bet jums taču daudz labāk veicas nekā man. Palūdza, vai es nevarot atnākt vēlreiz un parādīt visu procesu, kā tā linu apstrāde notiek. Es saku, kāpēc gan ne?" Pats darinājis kulstavnīcu un sācis demonstrēt seno Latgales nozari. Tad iedomājies, ka varētu uzpīt petērnes.
"Mēģināju atcerēties, kā to dara. Pirmais pāris sanāca tāds, ka pašam kauns. Nākamais jau labāks. Tā es sapinos ar tām vīzēm kā vista pakulās. Tagad jau ap 40 pāriem esmu nopinis. Zatlera kundzei arī vienu pāri uzdāvināju, nezinu, nēsā vai ne. Sievietēm petērnes patīk — ekoloģiski tīri, veselīgi apavi, kāju pēdas masē, var pa māju, pa dārzu staigāt."
Lielākais pasūtījums nācis no Alūksnes deju kolektīva Jukums. Sākumā pinusi arī viena kundze no Ogres, beigās Salimons palicis viens pats. Pasūtījums nebijis viegls, jo vīzes vajadzējis darināt dažāda izmēra — gan sievietēm, gan vīriešiem. Viena pāra darināšanai vajagot vismaz nedēļu. Dejotāji pateicībā uzaicinājuši savu kurpnieku uz koncertu Alūksnē, tad pasūtījuši vēl kādus desmit pārus, jo vecās esot jau nodejotas. Lielo Dziesmu un deju svētku laikā Salimons ar petērnēm tirgojies arī Vērmaņa parka tirdziņā.
Ierāda amatu citiem
Ikdienā Salimonu var sastapt Ludzas amatnieku centrā, kur viņš labprāt rāda savu amatu prasmi ekskursantiem. Ludzas amatnieku centrs sadarbībā ar Līvānu mākslas un amatniecības centru jau vairākus gadus rīko akciju Zalta rūku ceļš — iepazīsti Latgali caur amatu tradīcijām, kurā interesenti tiek aicināti ceļot pa Latgali, apciemojot vismaz piecas no pussimt amatnieku darbnīcām, un beigās iegūt pat īpašu apliecību. Idejas autore Ludzas Tūrisma informācijas centra vadītāja Līga Kondrāte ar lielu rūpību ir apzinājusi seno amatu pratējus, saaicinot tos Amatnieku centrā. "Kā es Salimonu atradu? Meklēju kādu, kas prot salmu un niedru jumtus taisīt, viņš pats pieteicās. Tad, izrādās, ka viņš prot ne tikai to. Apbrīnojams cilvēks!"