Dažādos interneta forumos var lasīt, ka bažas par šādas problēmas pastāvēšanu ir reālas un nomoka ne vienu vien autovadītāju. Tāpēc Diena veica eksperimentu - pārbaudīja automašīnas ritošo daļu četros nejauši izvēlētos autoservisos Rīgā un iegūtos rezultātus analizēja Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD). Rezultāti ir iepriecinoši - konstatētie defekti visur ir līdzīgi un pamatoti, tomēr grūti ir nepamanīt uzbāzīgi pieklājīgo pārdošanas stratēģiju, kas tiek piekopta teju visos servisos.
Eksperimentam izvēlētā automašīna Citroen C5 ir bez īpašiem zināmiem ritošās daļas defektiem. Kad dodos uz servisiem, vienīgi paskaidroju, ka pārbaudi nepieciešams veikt pirms brauciena ar auto uz Vācijas tālāko robežu.
Autodarbnīcā AutoLockMastet Centrs, kas ir viena no eksperimenta vietām, uzreiz tiek vaicāts par pēdējo eļļas maiņu. Lai arī tā notikusi pirms dažiem mēnešiem un nobraukti knapi seši tūkstoši kilometru, meistarīgais servisa darbinieks uzstāj, ka tā jāveic. Eļļas maiņa ar filtriem izmaksāšot tikai kādus 50 latus. «Lētāk ir nomainīt eļļu tagad, nekā palikt kaut kur uz bāņa un saukt evakuatoru,» viņš skaidri nosaka.
Lai arī neesmu pārliecināta, ka eļļas maiņa ir akūta, pārējie konstatētie defekti, līdzīgi kā Grosauto, TMM Autoklīnika un Autofavorīts, kurp dodos vēlāk, gods godam ir sarakstīti vajadzīgie: brīvkustība kreisajā stūres stienī, aizmugurē jāmaina bremžu diski un uzlikas, un, protams, izdegušās lampiņas pamana teju visi.
Arī Ģirts Ulpe, CSDD tehniskās apskates eksperts, piekrīt, ka diagnozes ir gana objektīvas un vairums sakrīt ar CSDD noteiktajām. Tehniskajā apskatē gan atklājas kāda cita būtiska problēma - defekts labās priekšējās puses balsta šarnīrā. «Tas ir normāli, jo konkrētais bojājums ir labi redzams uz ass spēles detektora, tautā sauktā kratīkļa, un tas var neizlekt uz parastā pacēlāja, kas ir vairumā servisu,» skaidro eksperts.
«Es teiktu, ka parastā servisu diagnostikā 99% viss ir atkarīgs no cilvēka, kas to dara,» turpina Ģ. Ulpe, «ja pārbauda uz pacēlāja ar atslogotiem riteņiem un lauznīti, tad svarīgi, cik zinošs ir mehāniķis.» Ģ. Ulpe arī atzīmē, ka var gan gadīties, ka konstatēto problēmu daudzums ir atkarīgs arī no servisa darbinieka godaprāta.
Aizdomas par pārspīlētu diagnostiku radās Itai (54) pērn, kad viņa savu automašīnu aizveda uz autorizētu servisu, kur veica vispārējo tehnisko pārbaudi. «Kad ieraudzīju konstatēto defektu sarakstu, apsēdos,» viņa atceras. Sieviete nevēlējās pieņemt faktu, ka brauc teju ar lūzni, un aizveda auto uz citu nelielu servisu. Kā paskaidroja Ita, vismaz puse no sarakstītajiem defektiem bija nebūtiski.
«Bieži servisos uzskaita ne tikai defektētās lietas, bet arī tās detaļas, kuras, iespējams, kaut kad drīzumā būs jāmaina. Tas ir pēc meistara ieskatiem un kompetences par tām informēt klientu,» skaidro Jānis (28), kas teju 10 gadu strādā vienā no lielākajiem autorizētajiem servisiem Rīgā par mehāniķi. Pēc Jāņa lūguma servisu neminam. «Īpaši neticu, ka kāds to darītu speciāli, jo ilgtermiņā tas tikai sliktāk pašam - klients nekad neatgriezīsies,» viņš turpina, norādot, ka mehāniķi parasti saņem procentus no nostrādātā, tāpēc jo īpaši cenšas klientiem izdabāt, nevis tos aizbiedēt.
To, vai uzticēties servisam vai ne, katrs autovadītājs izvēlas pats. Autoeksperts Pauls Timrots norāda, ka tā ir zināma paranoja. «Tas ir tāpat kā baidīties no narkozes, aizbildinoties, ka ārsts tikmēr ar mani var izdarīt, ko vien grib, bet es nekā nejutīšu,» viņš smej. «Drīzāk jāuztraucas tad, ja servisā sataisa to, ko neprasīji, un liek par to tev maksāt. Tad gan vērts iespringt,» skaidro P. Timrots. Citādi eksperts norāda, ka pat nepieredzējušam autovadītājam vienmēr ir kāds draugs vai kolēģis, kam lūgt padomu servisa izvēlē, uz ko tad arī iesaka paļauties.