Vēsturnieks un Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA) kopumā izšķirstījis vairāk nekā desmit tūkstošus dažādu arhīvu materiālu lappušu. Darbs iesākts vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, un pētnieka rīcībā ir unikāli dokumenti no Krievijas. «Šie dokumenti tur vēl nav publicēti, un, kamēr pie varas ir Putins, tas arī netiks izdarīts, viņš kā bijušais čekists ļoti sargā drošības iestāžu darbības metodes,» uzsver vēsturnieks, piemetinot, ka sējuma lasītājiem tiek sniegta ekskluzīva iespēja kaut daļēji tajos ielūkoties. Šis ir pirmais apjomīgais pētījums par drošības iestāžu darbu konkrētajā laika posmā.
Par čekistu visatļautību un darba metodēm ierasts dzirdēt no upuru liecībām, taču Jansons saka, ka ar to vien nepietiek: "Par šīm lietām ir jārunā, un sabiedrībai ir jāzina, taču nevar balstīties tikai uz cilvēku liecībām, tās ir jākonfrontē ar dokumentiem, kas arī tiek darīts manā pētījumā. Drošības iestāžu dokumenti apstiprina cilvēku teikto un veido kopainu par laiku, kas lauza cilvēku likteņus." No 1944. līdz 1956. gadam drošības iestāžu represijas uz savas ādas izjuta aptuveni 120 tūkstoši personu, precīzs upuru skaits vēl joprojām nav apkopots.
Kā vienu no grāmatā aprakstītajiem piemēriem autors min dokumentus, kas parāda, ka ar Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas centrālās komitejas oficiālu norādījumu drošības iestādēm bija likumīgi atļauts mērķu sasniegšanai pielietot spīdzināšanu. Metodes bija dažādas – cilvēkus piekāva, tiem nedeva ēst, dzert un citādi iespaidoja. Kā vienu no spēcīgākajām metodēm gan pats pētnieks uzskata miega liegšanu ieslodzītajiem: "Viņiem neļāva gulēt, turot nemitīgā stresā. Uz psihi tas bieži darbojās spēcīgāk nekā citas metodes."
Sējumā pirmoreiz arī tiekot parādīts tas, ka no piecdesmito gadu vidus LPSR drošības iestādes aktīvi iesaistās izlūkošanas darbībās ārvalstīs, tostarp vēršoties pret trimdas latviešiem.
Visu Ineses Liepiņas rakstu Čekas nodarījumus nedrīkst noklusēt lasiet trešdienas, 27. aprīļa laikrakstā Diena!