Cilvēks - kastē zem tilta

Dažs uz mums atskatās, cits neierasto ainu - interviju pie kartona migas - neievēro.Aleksandrs savā mācītāja balsī saka, ka es esot vienīgā, kas pie viņa piestājusi un uzrunājusi. Nezināmi labdari gan mēdzot atnest ēdienu - to 55 gadus vecais kungs atrod, vakarā pārnākot no ierastajām gaitām. Pieturas punkti teju ik dienu esot vieni un tie paši - zupas virtuve Daugavpils ielā, tad bibliotēka, kam seko gājiens līdz Centrāltirgum. Tur viņam esot daudz paziņu kopš laika, kad strādājis paviljona Abava saimnieciskajā daļā - flīzējis, krāsojis, pievilcis ciešāk skrūves. Tolaik saņēmis 150 latu mēnesī, bet tik un tā mitinājies patversmē, par ko maksājis 34 latus, - "pārnakšņošanai nekādas vainas, bet tas kontingents gan man nepatīk - mazgāties nemīl, ievazā prusakus, ķīvējas, trokšņo". Paša Aleksandra koptais ārējais izskats lauž stereotipu, ka bezpajumtnieki ir netīri un nelabi ož. "Ar to man problēmu nav - mani ielaiž nomazgāties turpat Abavā," viņš saka, piebilstot, ka draudzīgās pārdevējas pacienājot arī ar kafiju - to gan viņš uzreiz neizdzer, bet pārlej pudelē un pataupa līdz rītam. Kafija un prjaņiki esot viņa ierastās brokastis.Tajā saulainajā rudens rītā, kad tiekamies, Aleksandrs jau ieturējies un atvainojas, ka neesot kur piesēst. Mūsu divas stundas ilgajā sarunā viņš ne reizi neizsaka pārmetumus politiķiem, vienīgi Rīgas Latgales priekšpilsētas sociālās darbinieces - "birokrātes" - viņam sakāpušas uz varžacīm, jo neesot ļāvušas pagarināt maznodrošinātā statusu, iekams netikšot atnesta izziņa par deklarēto dzīvesvietu. Tā pusmūža kungam jau sešus gadus ir nakts patversme Maskavas ielā. Viņš neizpratnē skaidro, ka datums, kad viņam bijis jāpagarina statuss, šogad iekritis garajās maija svētku brīvdienās, taču sociālās darbinieces neesot izskaidrojušas, ka dokumentus var nokārtot arī vēlāk, tāpēc Aleksandrs atmetis ar roku un šovasar izticis vien ar savu invaliditātes pabalstu - 70 eiro mēnesī. Tas savukārt nozīmēja, ka "jāsavelk josta" un jāiztiek bez naktsmājām. Tā nu izlēmis vasaru pavadīt, esot sev saimnieks, un, kā pats smej, - gluži zem klajas debess nedzīvojot: "Lietus virsū nelīst, vējš nepūš. Redzi, ja kastei pārliek jumtu, tur iekšā rodas slēgta sistēma, ko es sasildu ar savu elpu, un man ir arī sildītājs. Gribi - parādīšu?" Aleksandrs paceļ uz pusēm pārgrieztu skārdeni, kam iekšā ievietota svece, - to aizdedzina, pa virsu uzliek otru skārdenes pusi, kam izdurti vairāki caurumi, - liesma silda skārdu, kas savukārt piesilda kartona mājokli. Pirms aizmigšanas viņš "sildītāju" gan nopūšot - ar šādām "ērtībām" jādzīvo līdz 1.oktobrim, kad tiks vēl pie 60 eiro pabalsta un varēs atļauties patversmi.Uz jautājumu, pirms cik ilga laika viņš dzīvojis pats savā mājā šī vārda ierastajā izpratnē, pusmūža kungs atbild, ka precīzu gadskaitli neatceroties, jo līdz tam mitinājies gan baznīcas draudzes kopmītnēs, gan pie kāda paziņas Vecrīgā. "Sociālās darbinieces zina, ka dzīvoju zem tilta, bet ko viņas? Māca mani dzīvot no saviem augstumiem: "Aleksandr, ieej sludinājumu portālā - paskaties, cik tur daudz istabu, dzīvokļu izīrē!" Par kādu naudu? Esmu invalīds, galvas un muguras traumas dēļ fizisku darbu jau sešus gadus strādāt nevaru, bet pensija man vēl nepienākas." Ja Aleksandra stāstītais atbilst patiesībai, viņa dzīve ir apliecinājums tam, cik smalka robeža cilvēku šķir no sabiedrības izpratnē normālas dzīves līdz pagrimumam.Vairāk lasiet Kristīnas Putincevas rakstā _Viens, bet ne pret visiem laikraksta Diena _piektdienas, 12.septembra, numurā!