Pretenzijas pret IZM izstrādātajiem valdības noteikumiem par valsts pamatizglītības standartu, mācību priekšmetu standartiem un programmu paraugiem sakņojas vienā no noteikumu pielikumiem – pamatizglītības programmas paraugā. Pašlaik spēkā esošajā programmas paraugā norādīts mācību stundu plāns, taču skaļi apspriestajā dokumenta projektā IZM piedāvā tikai minimālo stundu skaitu katrā priekšmetā, nevis visu plānu.
«Piedāvājam skolām domāt pašām,» skaidro IZM Izglītības departamenta direktore Evija Papule. Tās skolas, kas nevēlas neko mainīt, varētu palikt pie esošā stundu plāna, «iemontējot» tajā vienu stundu pirmās svešvalodas mācīšanai no 1. klases, kas 2014. gadā būs obligāta. Ir skolas, kas jau līdz šim nav vadījušās pēc parauga un strādājušas pēc atšķirīgas programmas. Arī pārējās, kas gribēs pārmaiņas, visticamāk, pāris gadu strādās pa vecam, jo jaunās programmas būs jālicencē un jāakreditē, pieļauj E. Papule.
Līdz šim skaļākie iebildumi pamatoti ar bažām, ka skolas IZM piedāvāto minimālo stundu skaitu izmantos, lai samazinātu stundu skaitu mākslas priekšmetos. Pastāv uzskats: ja jau politiskā līmenī izcelta dabaszinību un eksakto priekšmetu nozīme, tad tajos, visticamāk, palielinās stundu skaitu un «apgriezīs», piemēram, mūzikai, vizuālajai mākslai. Tāpat izskanējušas gluži pretējas bažas, ka varētu samazināties stundu skaits eksaktajos priekšmetos.
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai ir vēl vairāki citi argumenti pret iecerētajām pārmaiņām. Pirmkārt, arodbiedrībai ir bažas par skolu gatavību darboties autonomi, norāda tās speciāliste vispārējās izglītības jautājumos Baiba Bašķere. Skolēniem būšot grūtāk mainīt skolu, ja izglītības iestādēm nesakritīs stundu skaits dažādos mācību priekšmetos, varot rasties nevienlīdzīga iespēja labi nokārtot centralizētos eksāmenos. Pedagogi arī raizējas, ka skolu direktori varēšot «ieriebt» tiem skolotājiem, ar kuriem ir sliktākas attiecības, samazinot stundu skaitu viņu priekšmetā.
Ir skolas, kas pašas plāno mācību procesu, bet daudzas vadās tikai pēc uzrakstītā vārda, atzīst B. Bašķere. Tieši tās arī situācijā, kad IZM vairs nepiedāvā stundu plānu, varētu apjukt. Izglītības kvalitātes valsts dienesta vadītāja Inita Juhņēviča atgādina par statistiku, ka 90% skolotāju strādā pēc paraugprogrammām, nevis veido savas, tāpēc šis neesot vienīgais signāls, ka skolas dod priekšroku darbam pēc noteikta parauga.
Jāsāk ar gatavajām
"Pieredzes trūkums uzņemties atbildību," tā bijusī izglītības un zinātnes ministre LU profesore Tatjana Koķe skaidro iespējamo iemeslu pretestībai pret iecerētajām pārmaiņām. Ja skolas seko kādiem priekšrakstiem, tad uz citiem var novelt arī atbildību par rezultātu, norāda vairāki Dienas aptaujātie izglītības speciālisti.
Iesākumā pārmaiņu aprobācijā varētu iesaistīt tām gatavās skolas, pieļauj Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas prezidente Ineta Tamane. Līdzīgi izsakās T. Koķe: "Jāsāk ar tām skolām, kas ir gatavas. Nevajag sākt ar visiem." I. Juhņēviča vēl papildina T. Koķes teikto, uzsverot, ka svarīgi nevis iemest brīvību skolām rokās un atstāt tās cīnīties vienatnē, bet gan sniegt atbalstu skolām un piedāvāt variantus, kā tām labāk izmantot autonomiju.
Biedrības Vecāki par izglītību pārstāve Jana Simanovska gan iesaka paskatīties, kas pauž iebildumus un vai tie nav saistīti ar skolotāju bailēm, ka samazināsies stundu skaits viņu priekšmetā. Mēģinājumi mainīt mācību saturu saskaras ar tradicionālu problēmu – notiek cīņa par deķīša vilkšanu katram uz savu pusi un aiz tās pazūd bērnu vajadzības, atzīst programmas Iespējamā misija attīstības vadītāja Zane Oliņa. Viņa vērš uzmanību uz signāliem par pašu izglītības profesionāļu savstarpēju neuzticību, tie ir atsevišķu direktoru izteikumi – sak, es jau tā nedarīšu, bet tas kaimiņu direktors gan sev doto brīvību nepratīs izmantot. "Kāds ir pamats domāt, ka tā būs?" viņa vaicā.
Cita lieta esot bažas par iespējamu stundu samazinājumu mākslas priekšmetos – tur gan esot arī racionāls grauds. Tiem priekšmetiem, kam ir ārēji vērtējumi, piemēram, centralizētie eksāmeni (mūzikā, vizuālajā mākslā to nav), tiešām esot augstāks prestižs. Turklāt sabiedrība kopumā tos neuztverot kā priekšmetus, kas sniedz dzīvei noderīgas prasmes, un tā esot problēma visā pasaulē. Ja sabiedrība mūzikai, vizuālajai mākslai neredz vērtību, kaut kas nav kārtībā ar to, kā tos māca, saka Z. Oliņa. Viņa arī norāda, ka līdz šim bijis liels atbalsts dabaszinību priekšmetiem un matemātikai, bet valsts neko nav ieguldījusi mākslas priekšmetu pasniegšanā.
Visu V.Dreijeres rakstu lasiet ceturtdienas laikrakstā Diena!