Atcerēsimies mūsu šprotu stāstu, kas turpinājās piecus gadus. Kā instrumentu izmantojot ES direktīvas un argumentējot ar veselības apsvērumiem, kāds ļoti centās tikt vaļā no Latvijas šprotēm. Ja aizliegtu ražot šprotes, no kurām 98% eksportējam, tiktu sagrauta visa Latvijas zivrūpniecības nozare. Mūsu zivrūpniekiem nācās izcīnīt smagas cīņas Briselē. Tās nācās aizstāvēt arī Krievijā. Benzpirēns, kura dēļ apsūdzēja šprotes, tajās tiešām ir. Kaitīgās vielas saturs 50 šprotu kārbās, kopā ņemot, ir analogs… vienam ugunskurā gatavota šašlika iesmam.
Veselības normas ir arguments konkurences cīņā. Latvijas zivrūpniekiem izdevās glābt ne tikai šprotes, bet tirgū atgriezt arī Baltijas lasi. To jau bija paspējuši tirdzniecībā aizliegt dioksīna normu dēļ. Diemžēl Baltijas jūras zivīm ir problēmas ar dioksīnu, bet 70% Latvijas zivrūpniecības produkcijas ražo no Baltijas jūras izejvielām - pamatā brētliņām un reņģēm.
Kas gan toreiz lobēja ES aizliegumus, kas būtu liktenīgi Latvijas zivsaimniecības nozarei? Zivrūpnieku asociācijas vadītājs Didzis Šmits toreiz izteica aizdomas, ka tā ir Dānija. Tur ir uzbūvēts liels skaits jaudīgu zivju miltu rūpnīcu, kam trūkst izejvielu. Ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību tiek panākts, ka miltu ražošanas procesā no dioksīna zivīs var atbrīvoties. Panākot reņģu un brētliņu izslēgšanu no pārtikas aprites, Dānijas rūpnieki tiktu pie izejvielas, ko pa lēto iepirktu no citu Baltijas jūras valstu zvejniekiem.
Varbūt sagadīšanās, ka skaļais pārpratums par Laimas ražoto Selgas vafeļu kaitīgumu noticis laikā, kad Laima un Gutta savu ražoto produkciju aktīvi virza ārējos tirgos, ir paredzētas Latvijas preču starptautiskās izstādes Vācijā, Itālijā, Francijā un Nīderlandē.
Milzīgā rezonanse, ko izsauca dāņa paziņojums Latvijā, nepārsteidz. Tomēr diez vai latviešu profesora paziņojums Dānijā iegūtu analogu plašumu. Pārāk uzticamies tā saucamajiem ārvalstu ekspertiem.