Bez stratēģiskā investora un kredītiem, paļaujoties uz dievpalīgu, pašu darbu un ziedojumiem, atdzimusi Bruknas muiža. 2001. gadā katoļu priesteris Andrejs Mediņš te nodibināja Kalna svētību kopienu kā vietu, kur atkarību mākts cilvēks var darīt sevi brīvu, ja patiesi to vēlas. Pirms kopienas šeit mājoja cūkas. Te joprojām nav kūrorts, bet garīgās un fiziskās atjaunošanās iespēja.
Pilis un muižas mēs parasti uztveram kā kultūras objektus, muzejus vai padārgas izklaides vietas. Iedomājieties šādu vietu, kur dzīvo un saimnieko bijušie narkomāni, grādīgā speciālisti, cietumnieki, vēl citu atkarību māktie. Bīstams kokteilis. Tomēr ticība un vēlme mainīties izstaro ko īpašu, man ne brīdi neradās šaubas, ka esam līdzvērtīgi. Iespējams, ka dvēseles glābšanas motivētie daudz aug-stāk vērtē uzticību.
Muiža dzīvo un elpo kā dzīvs organisms, tikai nav muižkunga, bet ir prasīgs Tēvs, brāļi un māsas, kas palīdzēs, bet neļaus slinkot. Viss kā ģimenē - ja savu darbu nepadarīsi, tas būs jādara kādam citam, kas par to nebūs priecīgs. Arī vēders prasa savu, ļaudis šeit iztiek no pašu izaudzētā un pagatavotā.
Lai kļūtu par Bruknas ģimenes locekli, cilvēkam pašam jārunā ar tēvu Andreju un jāapliecina, ka to vēlas. Radinieku lūgumi un telefona zvani netiek ņemti vērā. Brīvības meklētāji nonāk Bruknā pēc sociālo dienestu ieteikuma, arī tieši no ielas, kur tos pamana un uzrunā kāds kopienas palīdzību iepriekš saņēmušais. Tā ir noticis ar Koļu, kuru «savervēja» Liepājā kādā renstelē. Viņu moka paģiras, kas mijas ar novārguša organisma aizsargreakciju - miegu, pie vakariņu galda viņš iemieg. Kandidāts dosies uz kopienas motivācijas māju Skrundas novada Lēnās, lai tuvākajā laikā saprastu vai «Dievs, darbs, daba» ir viņa patiesa vēlme un apņemšanās. Ne visiem tas ir pa spēkam.
Dienas gaitas
Dienas ritms Bruknā ir salāgots ar dabu - tumšajā gadalaikā ceļas septiņos, gaišajā - sešos. Puišiem pirmais gājiens uz peldi upē - katru rītu neatkarīgi no gadalaika. Uz rīta lūgšanu velvotā pazemes kapelā nāk visi, arī tad, ja priesteris to nevada. Brokastīs ēd pienā vārītu putru ar pašu gatavotu ievārījumu, arī zāļu tēja tepat no lauka. Uz galda vienmēr ir āboli. Vēl īsi pārrunā darāmo, un cilvēki dodas darbos. Vienpadsmitos atbildīgais iešūpina lielos zvanus, lai sasauktu darbos izklīdušos uz tēju un cepumiem - kā Eiropā. Bruknā laika plūsmu sadala zvani. Piecpadsmit minūtes tējai, un tad darbos līdz pusdienām. Darba ir daudz: kūtī lopi - divas govis un teļš, aitas, vistas, zosis. Plašs dārzs, parks, bites. Arī muižas ēkās vēl darāmā diezgan. Klajumā, kur nesen ganījās aitas, sākta pirmbaznīcas celtniecība. Vīri apguvuši akmeņkaļa iemaņas, no dzeltena dolomīta akmeņiem ar kaltu un āmuru veido ķieģeļus, kas kā mozaīkas gabaliņi gulst celtnes sienā. Katrs akmens ķieģelis ir unikāls. Vakarā visi pulcējas uz misi (vakara dievkalpojumu), vakariņas ir pēc tam. Tad vakara pienākumi un nākamās dienas plānošana.
Aiva un Mareks veido māla traukus, kā ierādījis Latgales podnieks Ēvalds Vasiļevskis, Roberts mazgā traukus, Imants un Aivars darbojas ar kāpostu rīvi, priesteris Mediņš un Kaspars tos ieskābē. Televizora šeit nav, tam arī nebūtu laika.
Kārtības rullis
Ne vienmēr viss notiek tik gludi, iepriekšējā dzīvē gūtie ieradumi dažreiz laužas uz āru. Pie ziņojumu dēļa katrs var izlasīt kopienas desmit Sirds likumus. Daži no tiem: es labāk izvēlos trīs naktis gulēt kūtī, jo tas man ļauj lietot necenzētus vārdus; es vēlos piecas naktis gulēt kūtī, jo morāli vai fiziski ietekmēju kopienas brāļus; es izvēlos 13 naktis gulēt kūtī, ja atzīstos, ka esmu lietojis alkoholu, taču, ja tieku pieķerts lietojam alkoholu, kūtī pavadīšu 30 naktis.
(papildināta ar foto)