Kā norāda VM, šobrīd elektronisko dokumentu apritē starp valsts un pašvaldību iestādēm vai starp šīm iestādēm un fiziskajām un juridiskajām personām elektroniskais dokuments uzskatāms par parakstītu, ja tam ir drošs elektroniskais paraksts un laika zīmogs vai elektroniskais paraksts, ja puses rakstveidā ir vienojušās par elektroniskā dokumenta parakstīšanu ar elektronisko parakstu.
Vienotajā veselības nozares elektroniskajā informācijas sistēmā jeb e-veselības sistēmā dokumentu parakstīšanu ar drošu elektronisko parakstu nav iespējams īstenot, jo papildus veicamās darbības ārstam sarežģīs pacientu apkalpošanu un paildzinās vizīti, kā arī prasīs finansiālus ieguldījumus no ārstniecības iestādēm (ārstniecības personām) virtuālā e-paraksta lietošanas apmaksai, norāda ministrijas speciālisti.
Savukārt, lai e-veselības sistēmā sagatavotos dokumentus un ierakstus parakstītu ar elektronisko parakstu, Nacionālajam veselības dienestam kā sistēmas pārzinim, būtu jāslēdz vienošanās ar visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas nav racionāli un praktiski iespējams.
Līdz ar to valdība likumā iekļāva speciālu normu par veselības informācijas sistēmā sagatavoto ierakstu juridisko spēku, nosakot, ka veselības informācijas sistēmā veiktajiem ierakstiem un sagatavotajiem medicīniskajiem dokumentiem ir juridiskais spēks arī tad, ja tie nav parakstīti ar drošu elektronisko parakstu ar laika zīmogu vai elektronisko parakstu.
Tāpat grozījumi ārstniecības likumā paredz, ka darba devējam informācija par darbiniekam izsniegtu elektronisku darbnespējas lapu Valsts ieņēmumu dienesta (VID) informācijas sistēmā "Elektroniskās deklarēšanas sistēma" būs pieejama trīs gadus no darbnespējas lapas saņemšanas brīža VID informācijas sistēmās.
Kā skaidro VM, darbinieka slimības gadījumā ārsts vai ārsta palīgs darbnespējas lapu sagatavo elektroniski veselības informācijas sistēmā. Darbinieka slimošana darba devējam rada noteiktas tiesības un pienākumus, un viņam ir jābūt informētam par darbiniekam izsniegtu darbnespējas lapu. Lai līdz ar elektronisko darbnespējas lapu ieviešanu novērstu nepieciešamību tās izdrukāt iesniegšanai darba devējam, darba devēju informēšanai par darbinieku darbnespēju tiks izmantota VID informācijas sistēma.
Bez jau minētā Ārsniecības likumā tiek noteikts laika periods un kritēriji ārstniecības personām, kuras bez izglītības programmas apguves jaunā apakšspecialitātē vai papildspecialitātē būs tiesīgas piedalīties šīs jaunizveidotās apakšspecialitātes vai papildspecialitātes speciālistu apmācībās.
VM skaidro, ka veselības aprūpe attīstās un pilnveidojas, atbilstoši zinātnes un pētniecības novitātēm un tam pēctecīgs ir ārstniecības personu izglītības process. Šis process nes līdzi arī jaunu ārstniecības personu specialitāšu ieviešanu. Tomēr, lai nodrošinātu atsevišķu specifisku jautājumu apmācību ir nepieciešami specializēti apmācīt tiesīgi speciālisti, kuriem ir piešķirtas prakses tiesības jaunizveidotajā apakšspecialitātē vai papildspecialitātē.
VM turpina, ka gadījumā, ja ārstnieciskās vai diagnostiskās metodes lietošana ir noteikta pamatspecialitātes kompetencē, to ārsts apgūst rezidentūras laikā. Apkopojot vairākas ārstnieciskās vai diagnostiskās metodes, ko pielieto attiecīgās pamatspecialitātes ārsts, var tikt izveidota jauna apakšspecialitāte vai papildspecialitāte, tādējādi jau rezidentūras studiju programmā ārsts apgūs teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas vairāku metožu pielietošanā.
Līdz ar to VM saskata vajadzību papildināt likumu ar normu, kas paredz Ministru kabinetam noteikt kritērijus ārstniecības personām noteiktās jaunās papildspecialitātes vai apakšspecialitātes iegūšanai bez izglītības programmas apgūšanas jaunajā apakšspecialitātē vai papildspecialitātē. Tāpat būs jānosaka laika periods, kurā ārstniecības personām, kas atbilst noteiktajiem kritērijiem, ir tiesības pretendēt uz ārstniecības personas sertifikātu noteiktā apakšspecialitātē vai papildspecialitātē.