Bērziņš pēdējos gadus daudz laika veltījis, lai analizētu dzīvi – gan paveikto, gan vēl darāmo. Personīgā un valstiskā nozīmē. “Lai varētu izdarīt vērtējumu par to, kur mēs esam un kas notiks tālāk,” viņš saka. “Mans darba stāžs ir 75 gadi, jo 1949.gadā, kad mums katram palika tikai tas, kas mugurā, bija jāstrādā, lai izdzīvotu. Man vēl nebija piecu gadu, kad jau strādāju mežā. Un nopietni strādāju. Tā bija dzīves nepieciešamība. Tā tas viss mans dzīves laiks pagājis darbā. Nekā cita.” Eksprezidents dzīves laikā ielāgojis kādu mācību – lai ietu uz priekšu, nevajag meklēt konfliktus un karu. “Ar vardarbību var kaut ko izdarīt īslaicīgi, bet tas ne pie kā nenoved. Bet tas, kas cenšas rīkoties saprātīgi, var aiziet tālāk...”
Andra Bērziņa prezidentūras laikā – 2013.gada novembrī Latvijā notika lielākā traģēdija kopš neatkarības atjaunošanas: sagruva lielveikals “Maxima”, kurā dzīvību zaudēja daudz cilvēku un daudzi tika ievainoti. Pēc notikušās nelaimes Valdis Dombrovskis, kurš tobrīd bija Latvijas Republikas Ministru prezidents, atkāpās no amata. Komentējot un atceroties tā laika notikumus, un velkot līdzības ar šodienu, eksprezidents teic: “Acīmredzot, laikam ejot uz priekšu, tie cilvēki, kas veido mūsu varu un pārvaldi, aizvien vairāk atpaliek no reālās dzīves, nespēj novērtēt savu darbu un attiecīgi rīkoties. Tajā laikā ne jau es tur kādu spiedu atkāpties, bet cilvēki paši saprata, kāda ir tā situācija, ka viņi nespēj to vadīt. Tagad situācija, es domāju, ir nesalīdzināmi sliktāka – cilvēki nejūt atbildību, rīkojas tā: es te četrus gadus esmu, pieņemšu visu, lai pēc desmit gadiem atbild citi. Diemžēl, ja mēs to atbildību cilvēkiem, kas pieņem šos lēmumus, neieviesīsim, tad mums faktiski tādā ilgtermiņā īstas nākotnes nav. Nevar valdībā likt cilvēkus pēc politiskās piederības. Ja tagad dara kaut ko tādu, kam loģiku nevar saskatīt, tad kur nu vēl tālāk…
Runājot par bēdīgi slaveno “Rail Baltica” projektu, Andris Bērziņš uzskata, ka šis projekts ir jāaptur. “Ir jāapstājas, jāmēģina saprast, par ko ir runa, ko tad īsti domā un kam tas ir vajadzīgs. Var jau runāt par militārisma vajadzībām, bet tagad ir pavisam cits kara veids. Dzelzceļu taču mierīgi var apturēt divi dzērāji par šņabja pudeli. Karš jau nebūs tāds kā agrāk… Ir daudz neskaidru jautājumu.”