Lai gan pats atzīst, ka brīva laika viņam praktiski neesot, šajā nedēļā R. Dombre Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības rīkotajā forumā skaidroja Vācijas arodbiedrību pieredzi sadarbībā ar uzņēmējiem un atklāj Eiropas ekonomiski spēcīgākās valsts izpratni par ēnu ekonomiku. Ar Reinhardu Dombri runāja Andris Kārkluvalks.
Kāds spēks ir arodbiedrībām Vācijā?
Tas atšķiras. Arodbiedrībai, kas pārstāv visa veida metālapstrādes uzņēmumu darbiniekus, dalībnieku skaits sastāda pat 85 procentus no visiem nozarē strādājošajiem. Tur, protams, šis spēks ir krietni vien lielāks kā, piemēram, bankās un apdrošināšanas kompānijās, kur dalībnieku skaits ir ap 15 procentiem. Taču ne vienmēr no biedru skaita un šiem procentiem ir atkarīgs arī arodbiedrības spēks.
Kas ir galvenie mehānismi ko arodbiedrības izmanto?
Svarīgākais ir ģenerālvienošānās līguma jeb koplīguma noslēgšana starp arodbiedrību un uzņēmumu. Vācijā aptuveni 6000 šādi līgumi tiek noslēgti gada laikā, un tie regulē aptuveni 300 darbības jomas. Tie vienmēr sastāv no divām sadaļām – viena ir saistīta ar algas apjomu, bet otrā ietverti visi citi iespējamie regulējumi, jo sadaļai par algu termiņš ir svarīgāks un īsāks kā sadaļai par citiem darba apstākļiem, kas var būt saistoši vēl 3 līdz 5 gadu termiņā.
Svarīgi, ka arī pašos uzņēmumos ir arodbiedrības pārstāvji. Katrā uzņēmumā, atkarībā no darbinieku skaita, ir iespējams izveidot savu arodbiedrību, kā arī izvirzīt savu pārstāvi uz nozares arodbiedrību. Arodbiedrība nosaka arī šī darbinieka tiesības un viņa ietekmi uz uzņēmumā notiekošo, kas ir ne mazāk svarīgi.
Tāpat, ja uzņēmuma darbinieki nav aktīvi arodbiedrības biedri un tajos nav mūsu pārstāvji, cenšamies uzņēmumā panākt nozares minimālo prasību ieviešanu, lai apstākļi tajos maksimālu tuvotos pārējiem uzņēmumiem, ar kuriem arodbiedrībai ir izveidojusies ilgstoša sadarbība. Tā, kā ir uzņēmumi ar, piemēram, trim darbiniekiem, kuros arodbiedrības pārstāvniecība ir neiespējama, šim koplīgumam ir liela nozīme.
Tātad galvenā sadarbība notiek starp arodbiedrību un uzņēmumu?
Galvenā sadarbība un ģenerālvienošanās slēgšana notiek ar uzņēmuma vadību. Atsevišķos uzņēmumiem, kā, piemēram, ar Volkswagen, ģenerālvienošanos slēdz arī ar atsevišķiem kompānijas uzņēmumiem, jo tās apjomi ir ārkārtīgi lieli. Tādos gadījumos arī mēs kā arodbiedrība runājam ar katra uzņēmuma vadību, bet sarunu partneris ir arī jumta organizācija. Par ģenerālvienošanās kontroli savukārt atbild arodbiedrības pārstāvis uzņēmumā.
Bet kā jūs skaidrojat, ka par spīti tam, ka Rietumeiropā arodbiedrības ir spēcīgas jau gadu desmitiem, ekonomiskā atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem tikai pieaug?
To ir radījusi situācija, ka kapitāla ieguldīšana akcijās vai nekustamajos īpašumos netiek aplikta ar pietiekami augstu nodokli. Tieši pretēji – mūsuprāt pēdējos 10 gados tas ir samazināts pārāk daudz. Krīzes rezultātā ir radusies pat absurda situācija, ka bagāto mums ir vairāk kā pirms tās.
Vai arodbiedrība ir bezspēcīga pret to?
Cenšamies norādīt uz sociālo taisnīgumu, atgādināt par savām prasībām arī vēlēšanu priekšvakarā, bet praktiski cīnīties ir grūti.
Pašlaik daudzviet pasaulē notiek protesti pret šo netaisnību, ko aizsāka Occupy Wall Street, cik liela nozīme Vācijā šajos protestos ir arodbiedrībām?
Cilvēki protestos piedalās individuāli, bet zinu, ka to skaitā ir arī vadoši arodbiedrību pārstāvji. Jāatzīst, ka pēdējos gados neiesaistos visās aktivitātēs, tāpēc par to daudz neesmu informēts, bet galvenais organizators Vācijā šiem pasākumiem ir organizācija ATACK, kurā savukārt būtiska loma ir arī arodbiedrībām.
Kā jūs vērtējat atšķirību lomai, ko dažādās valstīs ieņem arodbiedrības? Vai Rietumeiropā un Austrumeiropā to darbība ļoti atšķiras?
Ļoti labi pazīstu Rumāniju, kur 20 mēnešus esmu bijis projektu vadītājs. Tur bija jāiegulda ļoti daudz laiks un enerģija, lai vispār izskaidrotu kaut kādas pamat lietas. Piemēram, ģenerālvienošanās līgumu slēgšanas procesu šeit Latvijā es izskaidroju pusstundā, tur bija vajadzīgs trīs dienu seminārs. Un tā bija jāskaidro gan tas, kādā veidā starp arodbiedrībām un uzņēmējiem šo sarunu izcīnīt, kā to vadīt, kā novērtēt vai piedāvājums no darba devēja puses ir pietiekams pamatalgai.
Jau 1989. – 1990. gadā Rumānijā, Bulgārijā, arī Čehijā un citās valstīs regulāri notika semināri arodbiedrību pārstāvjiem, kuros vienmēr atkārtojām, ka nevajag kopēt mūsu sistēmu. Varam pastāstīt, kā mēs strādājam, bet katrā valstī tomēr ir sava specifika. Piemēram, esmu novērojis, ka Austrumeiropā ir spēcīga tradīcija, ka katrā uzņēmumā ir sava arodbiedrība, taču ar to bieži ir par maz, jo ir jāredz kopsakarības ne tikai vienā uzņēmumā, bet visā nozarē kopumā, kas nereti nodrošina priekšrocības sarunās ar darba devējiem. Attiecīgi mums kā arodbiedrībai ir jāuzmana, lai kādā uzņēmumā šīs koplīgumos paredzētās prasības algu vai citu jautājumu ziņā nav zemākas, kā vidēji nozarē. Jo tādejādi var sākties lejupejoša spirāle, uzņēmumiem redzot, ka citur var darbiniekiem kādus labumus nodrošināt mazāk.
Kā panākt, ka uzņēmumi arodbiedrību viedokli vispār ņem vērā?
Protams, starp kompānijām un arodbiedrību pārstāvjiem šajos uzņēmumos notiek plašas diskusijas. Ja piemēram diskusiju rezultātā redzams, ka vēlamās izmaiņas netiks panāktas un uzņēmumā darba ņēmēji ir labi organizēti, var veikt sākotnējo brīdinājuma streiku. Ja brīdinājuma streiki nav veiksmīgi, mēs aptaujājam savus biedrus, lai saprastu, vai streiks ir vēlams visā nozarē kopumā, vai to atbalstīs vismaz 75% darbinieku. Ja atbalsts ir virs 90%, tad darba devēji savās sarunās ar arodbiedrībām ir daudz pielaidīgāki, jo saprot, ka streika risks ir liels. Tāpēc galvenais faktors sarunās ar darba devējiem ir liels darbinieku atbalsts. Varu pat palielīties, ka šī sistēma Vācijā strādā tik labi, ka streiki praktiski vairs nenotiek.
Jo darba devēji baidās?
Jā, darba devējiem ir bail. Piemēram 1983. gadā bija metālapstrādes uzņēmumu darbinieku 7 nedēļu streiks, bet drukāšanas nozares darbinieki streikoja pat 11 nedēļas. Pa laikam iznāca pa kādai plānākai avīzei, bet tā kā darbinieki bija bloķējuši piekļuvi tipogrāfijām, lai pie tām tiktu, uzņēmēji izmantoja pat helikopterus. Lai gan tas ir sen, pieredze ir pozitīva, jo nebija jālasa muļķīgas ziņas un nekrājās makulatūra (smejas), bet arodbiedrības ieguva zināmu varu uzņēmumos.
Vai jūs ko zināt par Latvijas arodbiedrībām?
Nezinu daudz, bet iznācis sadarboties Eiropas līmenī. Vācijas arodbiedrības klasiski ir vairāk ieinteresētas, piemēram, Polijas arodbiedrību darbībā, jo sliktas situācijas gadījumā no šīs kaimiņvalsts mums draud imigrācija vai kādas citas sekas. Es gan ievēroju, ka lidojot no Diseldorfas uz Rīgu lidmašīnā bija daudz jaunu vīriešu vecumā ap 25 līdz 30 gadiem. Pieņemu, ka arī tas atspoguļo darbaspēka migrāciju, jo tie neizskatījās pēc tūristiem.
Latvijā arodbiedrību rīkotos protestus apmeklē salīdzinoši maz cilvēku. Vai arodbiedrībai ir jāveicina cilvēku iesaistīšanās, ja viņi paši tam nepieciešamību vai jēgu neredz?
Arodbiedrības pienākums ir arī publicitātes darbs. Vienmēr jāatkārto, kāpēc ģenerālvienošanās ar uzņēmējiem ir tik svarīga. Mūsu pieredze liecina, ka mums arī sarunās ir jāuzsver nevis tikai attiecīgā darbinieka vai uzņēmuma situācija, bet nozares stāvoklis kopumā un par to, ko darām, jāinformē ir visi. Piemēram, jau kopš 2007. gada rīkojam kampaņu, kuru, starp citu, es sākotnēji vadīju, kuras mērķis ir minimālās algas ieviešana Vācijā. Šīs kampaņas ietvaros liela smagā mašīna ar furgonu, kurā pieejama plaša informācija par prasītajām izmaiņām, apbraukā valsti, iegriežoties arī mazos ciemos. Tā, piemēram, ar šo furgonu esmu bijis pašos Vācijas ziemeļrietumos uz vienas mazas saliņas, kur parasti atpūšas bagātie Vācijas iedzīvotāji un diskutējām par minimālās algas ieviešanas nepieciešamību ar cilvēkiem parastā gājēju ieliņā. Darbs vēl turpinās un nupat kanclere Merkele ir pārņēmusi mūsu diskusiju, un pēc divām nedēļām plānots partijas kongress, kurā būs ierosinājums ieviest minimālo algu Vācijā. Tas parāda, ka arodbiedrību darbs ir ilgstošs un jāpielieto dažādas metodes, bet tas ir tā vērts. Jāiesaista sabiedrība, veselas ģimenes, tad tikai kaut ko var panākt. To varu ieteikt arī Latvijai – skaidrot, skaidrot, skaidrot!
Kāda ir jūsu prasība minimālajai algai?
8,50 eiro stundā, kas gan ģimenei vēl nenodrošina pietiekamu iztiku.
Vai daudzi pelna zem šīs prasībā noteiktās algas?
Aptuveni pieci miljoni no 40 miljoniem cilvēku saņem zemāk par šo. Kopumā par zemās algas saņēmējiem mēs uzskatām 6 - 7 miljonus Vācijas iedzīvotāju. Lielākoties viņi ir sievietes, imigranti un jaunieši, kas strādā mazos uzņēmumos, kas arodbiedrībās tieši nav pārstāvēti. Ir tāda algas likme 400 eiro, kas ir atbrīvota no dažādām sociālajām nodevām, bet bieži vien darbiniekam ir ļoti daudz jāstrādā, lai nopelnītu pat šo likmi. Tas ir vispārējās liberalizācijas rezultāts, ka aizvien vairāk cilvēku saņem algas, kas neļauj viņiem normāli dzīvot.
Viens no jūsu mērķiem Latvijā bija stāstīt par cīņu ar pelēko ekonomiku. Ko Vācijā nozīmē pelēkā ekonomika?
Pelēkā ekonomika pie mums eksistē, bet tās apjomi ir mazāki – tie ir 10-15 % no iekšzemes kopprodukta. Tomēr, neatkarīgi no tā, vai mēs runājam par zemām algām vai ēnu ekonomiku, problēmas ir tās pašas – neskaidrība par šo cilvēku pensiju iemaksām un apdrošināšanu. Tās personas, kas nav veikušas iemaksas, tāpat valstij vēlāk būs kaut kā jāuztur, būs jāmeklē risinājumi un tā patlaban ir augoša problēma.
Vācijā aktuālāka ir aplokšņu algu problēma vai uzņēmēju izvairīšanās no nodokļu maksāšanas?
Sāpīgākais jautājums ir nodokļu nemaksāšana, jo tā dēļ nav naudas ne pabalstiem, ne pensijām, ne infrastruktūrai un tā tālāk. Aplokšņu algas vācijā nav liela tematika, vairāk cīnāmies ar ļoti zemajām algām, jo arī viņi neiemaksā tos maksājumus budžetā, kas būtu jāiemaksā. Mūsuprāt, atsevišķi pakalpojumi kā auto remontēšana, sētas labošana vai citi vienkāršie darbi, par kuriem maksā aploksnēs, nerada tik lielu ekonomisko zaudējumu.
Vai pret ēnu ekonomiku cīnāties arī valdības, ministriju līmenī?
Jā, piemēram, Finanšu ministrija veic ēnu ekonomikas izpēti, īpašu uzmanību pievēršot būvniecībai, kas ir viens no problemātiskākajiem sektoriem, jo darbinieki būvobjektos mēdz mainīties. Ierosinājām ieviest darbinieku kartes, lai varētu kontrolēt, vai viņi ir legāli nodarbināti. Bet kartes savukārt regulāri pārbauda muitas darbinieki.
Ko jūs varat ieteikt Latvijai, kur ēnu ekonomika ir vēl aktuālāka problēma kā Vācijā?
Pats svarīgākais ir skaidrošanas darbs, lai cilvēki apzinātos savas tiesības un iespējas panākt labvēlīgus noteikumus, bet tai pat laikā zinātu arī saistības. Jāskaidro, ka darbošanās ēnu ekonomikā varbūt dod vairāk naudas, bet ikviens ir atkarīgs arī no valsts pakalpojumiem, bet bez naudas tie būs ierobežoti. Tāpat svarīgi, ka visās sarunās iesaistās gan darba devēji, gan darba ņēmēji, gan valdība.
Atkārtošos, bet tas, ka pelēkā ekonomika kopumā sabiedrībai nav izdevīga, ir nepārtraukti jāskaidro, tikai tad var cerēt uz izmaiņām.