Iezvanīs svētkus
Barkavas Sv.Staņislava Romas katoļu baznīcas (1882) mūra torņos ir trīs zvani. Lielākajam un vecākajam, kas liets Valdajā, ir uzraksts krievu valodā "Zavod Nasļedņikova, P.I.Usačovs, 1900.g.", tas ir 40 pudu smags. Zvanu dāvinājis baznīcas cēlējs grāfs Staņislavs Zībergs, tādēļ arī tam dots vārds Staņislavs. Otrs zvans iegādāts 1902.gadā, tā svars ir ap 10 pudiem, trešajam, pašam jaunākajam zvanam, pat ir saglabājusies kaligrāfiskā rokrakstā rakstīta garantijas vēstule ar kaparkalēja, metāla un zvanu lietuves J.C.Schwenn Rīgā zīmogu. Zīmogā minēts lietuves tālrunis 20311 un datums — 17.?maijā 1934.gadā. "Par mana lietā zvana izturību garantēju trīs (3) gadus, tas ir, ja zvans pie kārtīgas zvanīšanas plīstu, apņemos to bez kādas atlīdzības uz sava rēķina pārliet, izņemot, ja zvans caur nolaidību, ugunsgrēku jeb kādu citu nelaimes atgadījumu — ciestu. Draudzes valdei ir pienākums gādāt, ka zvana ietaise ir pastāvīgi labā kārtībā, visas skrūves vienmēr cieti pievilktas, lai zvanīšana varētu kārtīgi notikt." Barkavas pagasta novadpētniecības muzeja vadītāja Silvija Zepa atceras, ka viņas bērnībā zvani skanējuši ik vakaru, saulei rietot, tie esot bijuši dzirdami pat piecu kilometru attālumā, taču padomju saimniecības Barkava direktors zvanīšanu aizliedzis un pat gribējis baznīcas vietā ierīkot ūdenstorni.
Tagad zvani iezvana tikai dievkalpojumu svētdienās, tiem nav pastāvīga zvanītāja, katru reizi kāds cits pakāpjas koru telpā, kur atrodas vēl ar plēšām minamas ērģeles, nometas ceļos uz paklājiņa un aiz divām resnām virvēm iekustina smagos zvanus. Krustpils un Atašienes draudzes prāvests Viktors Naglis teic, ka Barkavas zvani visā apkārtnē ir visskanīgākie. "Cik tālu skan zvanu skaņas, tik tālu atkāpjas ļaunums," uzskata Viktors Naglis.
Norauj zvanu auklas
Atašienes jaunajā baznīcā, kas būvēta īsi pirms Otrā pasaules kara, zvani ir mazāki nekā Barkavā, taču tiem ir pastāvīgs zvanītājs zakristijans Konstantīns Grandāns, kurš šajā amatā kalpo jau gadus četrdesmit. "Padomju laikā biju labākais celtnieks brigādē un vēl ciema padomes deputāts. Par to, ka baznīcā kalpoju, darbavietā man neko neteica, bet te nācās izvadīt kāda Jēkabpils rajona priekšnieka tēvu. Partijas sekretāre ierauga mani, sāk interesēties, kas tas par kalpotāju. Nu, Grandāns, ciema deputāts. Partijas sekretāre bijusi tik dusmīga, teikusi, lai vairāk tādu par deputātu nevirzot."
Kara laikā Atašienē pie stacijas eksplodējuši trīs vilciena ešeloni ar ieročiem un karaspēku, no sprādziena baznīcai izbiruši visi logi, bojāti torņi. Iespējams, tāpēc zvaniem skaņa nav pārāk spēcīga. "Zvanīt nav grūti, bet kurš katrs jau to nevar. Vienreiz Lieldienās man bija jālasa uz procesiju vīri, paprasīju vienam, lai pazvana, tas, kā ņem aiz abām auklām uzreiz, tā norauj tās pavisam nost. Lai Lieldienās atašēnieši nepaliktu bez zvanīšanas, nācās man kāpt augšā tornī un siet striķus par jaunu."
Konstantīns piebilst, ka zvanīšana domāta, lai aicinātu ļaudis iet uz baznīcu, viņš pats savas dzīves laikā reti kuru svēto misi izlaidis.
Zvanīšana dod veselību
Starp Kārsavu un Mērdzeni atrodas Stiglovas Sv.Krusta pagodināšanas Romas katoļu baznīca, kuras pamati likti vēl jezuītu laikā 1709.gadā. Atšķirībā no Barkavas un Atašienes dievnams būvēts no koka un zvani atrodas atsevišķā zvanu tornī vārtu stūrī. Zvanītāja Juzefa Silkāne jeb tante Zuņa nākamgad svinēs 90 gadu jubileju, taču ir taisnu muguru kā niedrīte un uz baznīcu ņipri kāpj pat bez spieķīša. Šajā baznīcā kristīta un iesvētīta, tepat Stiglovā visu mūžu nodzīvojusi, tikai, kā viņa pati saka, Latvijas laikā uz pāris gadiem aizbraukusi peļņā uz Čivleju. Kolhoza laikā nopirkusi mājiņu blakus baznīcai, te izaudzinājusi piecus bērnus, kas tagad kur nu kurais — divi Rīgā, viens Preiļos, viens Ludzā, viens tepat Mērdzenē.
"Tagad jau mazāk baznīcā daru, jaunie ir. Ko man strādāt, bērni naudas neprasa, vēl paši iedod. Bet zvanus — tos gan zvanu."
Stiglovas zvanu tornī ir trīs nelieli, bet skanīgi zvani, vienam no tiem salasāms liešanas gads — 1913. Zvani skan svētdienās un svētkos pirms dievkalpojuma, tante Zuņa apzvana arī mirušos. "Ja par pokoinīku zvanu, tad jau par viņu jādomā, jānoskaita Tēvs mūsu, Sveicināta, Mūžīgu dusēšanu... A voi Jezus, jau visu šo apkārtni esmu apzvanījusi, cik tad te cilvēku vispār palicis, tikai četras mājas." Kad šogad svinēta 300 gadu jubileja un atbraucis bīskaps, zvanījuši visus trīs zvanus un Juzefai palīgā nākuši divi vīri.
Kā tante Zuņa savos gados vēl tik stipra? Viņa atzīstas, ka jaunībā gan daudz slimojusi. "Pa trim reizēm gadā gulēju slimnīcā, reiz satiku vienu gudru vecenīti, tā man saka, ja jau tu dzīvo pie pašas baznīcas, apsolies baznīcā kalpot, un neslimosi. Paldies Dievam, no tā laika neesmu nopietni slimojusi."
Zvanu pults biktskrēslā
Viļānu mariāņu klostera tēvs Benedikts (Rinalds Stankēvičs) eleganti nospiež datora taustiņus, un vecās baznīcas torņos iedimdas vareni un skanīgi zvani. Zvanus var iedarbināt arī ar pulti, kas līdzīga parastai televizora pultij un atrodas biktskrēslā.
1753.—1773.gadā būvētās Viļānu Romas katoļu Sv.Miķeļa erceņģeļa baznīcas zvani, ko dāvinājis grāfs Riks, gājuši bojā kara laikā, kad vācieši, atriebjoties par to, ka klosterī slēpies kāds ebrejs, sagrāva baznīcas torņus.
Pēc kara klosteris vairs nedarbojās, baznīcā bija pakārti nelieli zvani, kuru skaņa atgādinājusi dauzīšanu pa vecu pannu. Kad Viļānos atgriezās mariāņu tēvi un sāka atjaunot klosteri, bija jādomā arī par zvaniem.
"Gatavojoties Fatimas Dievmātes parādīšanās 90 gadu jubilejai, daudzi cilvēki svētceļoja uz Viļāniem un gribēja atstāt kādu redzamu zīmi, ka šinī vietā Dievs lūgšanās Dievmātei viņus uzklausījis. Izdomājām, ka vislabākā dāvana būtu zvans." Ziedojumi vākti veselu gadu, ziedotāju skaits sasniedzis tūkstoti. Zvani iegādāti Polijā Felčinsku ģimenes uzņēmumā, kas zvanus lej jau sestajā paaudzē, nopirkta arī zvanīšanas automātiskā iekārta, kas ir vismodernākā Latvijas baznīcās, līdzīgi zvani vēl ir Ludzā un Kristus Karaļa baznīcā Rīgā. 2007.gada 13.oktobrī notika svinīga jauno zvanu iesvētīšana.
Lielākais saziedotais zvans ir veltīts Fatimas Dievmātes godam, vidējais zvans, ko klosterim dāvinājusi kāda labdaru ģimene no Rīgas, nosaukts par erceņģeli Miķeli. Trešais zvans veltīts mariāņu klostera dibinātāja tēva Staņislava Papčinska beatifikācijai, to Viļāniem dāvinājuši mariāņi no visas pasaules. Pēc klostera zvaniem varot regulēt pulksteni, jo pēc noteiktas programmas tie dienā zvana ik stundu. Zvani dimdina arī pirms dievkalpojuma svētdienās un darbdienās, katru dienu 12.00 dienā un 18.00 vakarā uz lūgšanu par mirušajiem Kunga eņģelis, trijos dienā uz Žēlsirdības kronīti. Kad baznīcas remonta dēļ zvani bijuši izslēgti, pilsēta likusies klusa un nedzīva.
"Zvanu galvenais uzdevums ir aicināt uz kopīgām lūgšanām, lai cilvēks paceļ savu sirdi un skatu uz debesīm. Kad braucu mašīnā, nereti redzu, ka garāmgājējs, dzirdot zvanus, apstājas, noņem cepuri un palūdzas," saka tēvs Benedikts.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.