Kad kļuva zināms, ka Saeimas priekšsēdētājas amatam Nacionālā apvienība virzīs Mūrnieci, tas izklausījās tikpat neticami, kā 2011.gada pavasarī pirmās ziņas par Andra Bērziņa virzīšanu Valsts prezidenta amatam. Līdzīgi kā Bērziņš nebija starp Zaļo un Zemnieku savienības līderiem, tā arī Mūrniece nav to cilvēku vidū, kas nosaka Nacionālās apvienības politiku. Ietekme ir pirmā būtiskā atšķirība, ja viņu salīdzina ar priekšgājēju, Vienotības līderi Solvitu Āboltiņu. Āboltiņai pārmeta augstprātību, taču kāds Mūrnieces pazinējs atzina: "Inārai tā augstprātība ir cilvēcīgāka, bet ― tā ir. Viņai ir svarīgi, lai no malas viss izklausās un izskatās pareizi."
Mūrniece iepriekšējā Saeimā centīgi vadīja Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, bet ne ar ko īpaši neizcēlās, par spīti tam, ka ļoti daudz strādāja. Uz politiķes milzīgajām darbaspējām un centību norādīja vairāki kolēģi. Saeimas tribīnē Mūrniece runāja tikai tad, kad tas patiešām bija nepieciešams, bet ar savu uzstāšanos nespēja piesaistīt tādu uzmanību, lai zālē liktu runātājiem apklust un staigātājiem apstāties, kā tas bija, piemēram, Āboltiņas runu laikā.
Drīzāk jau notika pretējais, dažs pavīpsnāja, "ko viņa tur čiepst", un turpināja sarunāties. Reiz, kad Mūrniece uzstājās no Saeimas tribīnes, Saskaņas līderis Jānis Urbanovičs pat atļāvās viņu nosaukt par "dullo zosi". Pēc tam gan viņš nožēloja savus izteikumus, bet vienlaikus apsūdzēja Mūrnieci melu izplatīšanā. "Tik daudz melu no tik smukas un jaunas deputātes es negaidīju," toreiz teica Urbanovičs (Mūrniece bija iebildusi pret viņa iekļaušanu Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sastāvā).
Tagad tieši Mūrniece būs otrā augstākā valsts amatpersona. Viņas pilnvaru pirmajos mēnešos Latvija būs prezidējošā valsts Eiropas Savienības Padomē, un no šī fakta izriet papildu atbildība. Valsts prezidenta prombūtnē viņa pienākumus pilda Saeimas priekšsēdētājs.
Mūrniece ienāca aktīvajā politikā 2011.gada vasarā pirms 11.Saeimas vēlēšanām, kad Nacionālā apvienība viņu iekļāva savā sarakstā. Īsi pirms tam viņa nomainīja arī uzvārdu, no Ināras Jansones kļuva par Ināru Mūrnieci, jo ar šo uzvārdu viņu pazina Latvijas Avīzes lasītāji. Šajā laikrakstā viņa nostrādāja 16 gadu, pirms tam dažus mēnešus bija arī Vakara Ziņās. Kādu laiku Latvijas Avīzē rakstīja arī Raivis Dzintars. Tāpēc no visiem minējumiem, kā žurnāliste nokļuva kandidātu sarakstā, visticamākā šķiet versija, ka tā bija avīzes ilggadējā vadītāja Voldemāra Krustiņa un Raivja Dzintara kopīgi izauklēta doma. Mūrniece savukārt skaidro, ka bijuši vairāki faktori ― gan pati vēlējusies iet politikā, gan lasītāji mudinājuši.
Mūrniece atzīst, ka Saeimas priekšsēdētājas amats saistās ar ievērojamiem privātās dzīves ierobežojumiem, taču viņa ļoti centīšoties panākt tādu sadarbības modeli ar apsardzi, lai tas netraucētu līdzcilvēkiem un no malas būtu pēc iespējas nemanāmāks. Mūrniece dzīvo vienkāršā daudzstāvu mājas dzīvoklī, pati radusi iepirkties, nodarbojas ar sportu. Agrāk patika iet padziedāt uz klubu Ala, bet šogad vairs neesot sanācis. Tāpēc viņa apbrīno kolēģus, kuriem vēl ir laiks piedalīties dažādos šovos, jo Saeimā taču tik daudz jāmācās un jālasa. Kad ir lielāka spriedze, viņa uzvelk sporta kurpes un dodas skriet vai palasa kādu grāmatu.
Ja Mūrniecei būtu jādodas uz neapdzīvotu salu, viņa ņemtu līdzi lādi ar grāmatām un "justos pilnīgi laimīga, jo es nevaru iedomāties savu dzīvi bez grāmatām". Jau bērnībā viņa gājusi uz bibliotēku, stiepusi mājās ar literāriem darbiem pilnu ķeseli, kādas tolaik bijušas, un, ejot pa ielu, lasījusi.
Mūrniece lasa latviešu, angļu un krievu valodā. Ja kāds autors iepatīkas, cenšas sameklēt arī citus viņa darbus. Tīkamākos rakstniekus var saukt ilgi ― no latviešiem pirmo min Albertu Belu, no igauņiem tas ir Andruss Kivirehks. Un tad vēl briti Ians Makjuans, kā arī slepeno dienestu vēsturnieks, Mitrohina arhīvu autors Kristofers Endrū, krievu rakstnieks Viktors Suvorovs.
Visu rakstu par jauno Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci lasiet žurnāla Sestdiena 7.novembra numurā!