Parasti audžuvecākiem nav iespēju līdztekus strādāt citā darbā, lai sapelnītu pensijai. Problēmas risināšanā sola iesaistīties arī Valsts prezidenta kundze Dace Seisuma, kura kļuvusi par Latvijas Audžuģimeņu biedrības patronesi, bet lēmums būs atkarīgs no politiskās gribas valdībā un Saeimā, kur audžuvecāku pensiju jautājumu solīts apspriest nākamnedēļ.
Audžuģimenes no pārējām atšķiras ar to, ka bērni netiek adoptēti. Tie tiek uzticēti audžuvecākiem uz laiku, piemēram, kamēr lemj par īsto vecāku tiesību atņemšanu vai paturēšanu vai kamēr atrod adoptētājus. Daļa audžuģimenē paliek arī uz daudziem gadiem. Ir arī smagi slimi, ar īpašām diētām, bērni no trūcīgām un vardarbīgām ģimenēm un bērni ar atkarībām. Pēdējā laikā arvien biežāk pie aprūpētājiem nonākot arī tādi, kam vecāki ir tik ļoti aizņemti veiksmīgā biznesā, ka bērni pamesti likteņa varā. Audžuvecākiem tikmēr ir jāspēj smagas emocionālas krīzes pārcietušajiem bērniem atgūt dzīvesprieku.
Latvijā patlaban ir 574 audžuģimenes, kas kopumā aprūpē 1139 bērnus. Aija un Gunārs Sarkani no Daugavpils šobrīd ir vecāki sešiem audžubērniem. Sandra Ozola Riebiņu novadā līdz šim uzaudzinājusi jau 10, Olga Glaudāne no Ilūkstes 22 bērnus, Valentīna Stabulniece no Krāslavas 20 bērnus. Audžuvecāki atzīst, ka tas ir sirds, nevis peļņas darbs. Neatkarīgi no tā, cik bērnu ir ģimenē un neatkarīgi vai tie ir slimi vai veseli, valsts audžuģimenei piešķir 80 latus ikmēneša pabalstu. Bet bērna vajadzībām vēl var saņemt speciālos pabalstus, piemēram, invaliditātes gadījumā. Pašvaldība, no kuras bērns nācis, piešķir uzturnaudu atkarībā no rocības. Audžubērna uzturam lielākās summas – 200 latus mēnesī maksā Liepāja un Olaine. Rīga 150 latus, kamēr, piemēram, Daugavpils, Nereta un Līvāni – tikai 70 latus.
Tā kā vienā audžuģimenē bērni nonāk no dažādām Latvijas vietām, kādam brokastīs iznāk, piemēram, 2 biezpiena sieriņi, jo viņš ir no bagātākas pašvaldības, citam bezmaz tikai pusīte, jo viņa pašvaldība vairāk nevar atļauties. Ir audžuvecāki, kas regulāri piemaksā no savas naudas. Daudzi audžuvecāki par savu naudu turpina rūpēties par audžubērniem arī vēl tad, kad tie jau sasnieguši 18 gadus un oficiāli tas vairs nav jādara. Palīdz remontēt jauno dzīvesvietu, sagādāt mēbeles, iekārtoties darbā.
Valsts attieksme pret audžuģimenēm ir vārdos ļoti atbalstoša. Atšķirībā no bērnunama, ko vajadzētu izmantot tikai ārkārtas situācijās, prakse pierāda, ka audžuģimeņu bērni izaug daudz piemērotāki dzīvei. Taču audžuģimeņu pietrūkst. Daudzi baidās uzņemties pienākumus un būt pakļauti dažādu inspekciju kontrolēm, zinot, ka vecumdienās, pēc padarītā darba, nebūs tiesību par to saņemt valsts pensiju. Sanāk, ka arī pensija audžuvecākiem sev būtu jānopelna kādā citā algotā darbā. Lai gan ir skaidrs, ka tas nav reāli izdarāms.
To, lai audžuvecākiem bērnu audzināšanas gadus ieskaitītu darba stāžā, līdzīgi kā daudzbērnu ģimenēm, viņi lūguši gan tagadējai labklājības ministrei Ilze Viņķelei no Vienotības, gan arī iepriekšējam ministram no Zaļo un zemnieku savienības, taču saņēmuši "nē".
Arī neraugoties uz to, ka valsts prezidenta kundze Seisuma kopš pērnā gada vidus ir kļuvusi par patronesi vienai no audžuģimeņu organizācijām - Latvijas Audžuģimeņu biedrībai, kas cīnās par lielāku atbalstu bērnu aizbildņiem un arī par audžuvecāku pensijām, neko panākt nav izdevies. Prezidenta kundzes piedalīšanās pašlaik vairāk izskatās pēc reprezentatīvas un uzmundrinošas funkcijas. Kundze atbalstot pensiju piešķiršanu audžuģimenēm, bet aizņemtības dēļ nevarēja Nekā personīga komentēt, ko tieši iecerējusi darīt.
Nākamnedēļ problēmai sola pievērsties deputāti Saeimā, kur uz pārrunām uzaicināti gan finanšu, gan labklājības ministri, lai lemtu, ko darīt ar audžuģimeņu pensijām. "Es domāju, ka tas būtu taisnīgs lēmums un es domāju, ka mēs ar to tiksim galā, un gan Labklājības ministrija, gan Finanšu ministrija. Nu, protams, diskusijas būs, bet es ļoti ceru, ka tā tas notiks ar nākamā gada 1.janvāri," sacīja Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētāja Aija Barča (ZZS).
Labklājības ministrija pašlaik cenšas savākt datus par to, kā audžuģimeņu problēmas atrisinātas citās Eiropas valstīs. Labklājības ministre nav pārliecināta, vai taisnība audžuģimenēm, ka Latvija un Lietuva šobrīd ir gandrīz vai vienīgie izņēmumi, kur audžuvecākiem nav tiesību uz valsts pensiju, tomēr uzskata, ka risinājums ir apspriežams. "Ja mēs pārejam uz konceptu, ka audžuģimenes Latvijā ir nodarbošanās tāda pati, kā jebkura, izņemot, ka tā prasa daudz vairāk sirds, mīlestības, pacietības un arī misijas apziņu, tad automātiski izriet, ka tā ir noteikta profesionāla nodarbošanās un tai līdzi nāk noteiktas sociālās garantijas. Tātad, ja šis pēc visu pušu viedokļiem tiks atzīts par labāko, to arī darīsim," sacīja Viņķele. Ministre atzīst arī, ka pensiju piešķiršana audžuvecākiem varētu būt labs stimuls, lai veicinātu audžuģimeņu skaita pieaugumu un līdz ar to vairāk bērnunamu audzēkņu nonāktu ģimenēs.