Neapskaužami, it īpaši, ja laiks lēnām velkas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrāMucenieki kopā ar vēl daudziem citiem neziņas pārņemtajiem no visas pasaules. Dažs dzejo, lasa grāmatas, gatavo tiesu dokumentus, klejo internetā, aizbrauc ar autobusu uz Rīgu, citi vienkārši daudz guļ. Tā savu «dienas režīmu» raksturo Rana Anjums Muhtars, 25 gadus vecs pakistānis, kurš ieguvis maģistra grādu telekomunikācijās Pendžābas Universitātē un bijis studentu organizācijas līderis. Sarunas gaitā Rana apliecina intelektuālo potenciālu, aktīvi paužot argumentus gatavībai cīnīties par savām tiesībām visos līmeņos - ja vajadzēs, ES tiesā.
Viņš ieradies Latvijā no Krievijas šā gada 25. februārī, tad aizturēts uz trim dienām Iekšlietu ministrijas telpās. Neskaidrība un diskomforts - tā šo laiku izolatorā raksturo Rana. Viņš saka, ka savā valstī ir pasludināts par mirušu, un parāda sludinājumu vietējā Pakistānas laikrakstā. «Kad nolēmu no musulmaņa kļūt par kristieti, radinieki ar mani izrēķinājās - sašāva,» Rana rāda rētas uz rokas. Rēta ir arī uz kājas. «Es jutu, ka vēlos būt kristietis, bet Pakistānā tas ir bīstami - viņi gribēja mani nogalināt,» ar jūtamu sašutumu balsī stāsta Rana, kam pašlaik Administratīvajā tiesā ir lieta par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu.
Blasfēmija (zaimošana) - šai gadījumā reliģiskās pārliecības maiņa - musulmaņu valstīs ir nopietns pārkāpums, ko negrib piedot ne ģimene, ne citi radi. Rana esot rīkojies pret bagātā tēva un tēvoča politiķa gribu, nepakļāvies viņu diktātam.
Pēc iznākšanas no slimnīcas viņš sācis ceļu caur Uzbekistānu un Krieviju uz Latviju, plānojot tālāk doties uz Dāniju. Rana saka - atbildīgās institūcijas zinot viņa dzīvībai bīstamo situāciju Pakistānā, tomēr brīnoties, kāpēc viņš nedodas atpakaļ.
«Jūs nevarat iedomāties, ko nozīmē Pakistānas policija - viņi var jūs spīdzināt, nogriezt degunu, izdurt acis, paturēt ieslodzījumā tik ilgi, cik vēlas, līdz vispār pats vēlies, kaut būtu miris. It īpaši, ja kāds ir tik ietekmīgs kā mana ģimene,» - tā Rana. Viņu sarūgtina, ka Mucenieku apkārtnes iedzīvotāji izvairās no patvēruma meklētājiem, bet Rīgā nevar doties uz bibliotēku, jo viņam nav pases - tikai ID karte. «Es neesmu nekas. Es neeksistēju. Ja man būs jābrauc atpakaļ uz Pakistānu, tad es tiešām būšu miris. Pagaidām esmu miris tikai uz papīra,» Rana rāda dokumentu mapīti.
Iestādēs tagad tiek pārbaudīts Ranas gadījums un lemts par viņa turpmāko likteni. Institūcijas Latvijā sastopas ar daudziem un dažādiem dzīvesstāstiem, kas tiek pārbaudīti. Vieglāk tas izdarāms, ja ir zināms cilvēka īstais vārds, bet, ja persona ierodas Latvijā ar izdomātu vārdu, izpētīt viņa vēsturi ir daudz sarežģītāk. PMLP ievāc ziņas par attiecīgajām personām, reģionu, no kura tās bēg, kādi tur ir apstākļi, vai tie rada draudus dzīvībai un veselībai. Ja izcelsmes valstī ir bruņoti nemieri un ir pamats uzskatīt, ka atgriešanās šajā valstī patvēruma meklētājam varētu apdraudēt dzīvību vai veselību, tas var būt iemesls, lai piešķirtu Latvijā patvērumu.