"Karš ir galvenais iemesls, kāpēc Latvijas iedzīvotāji pieredz desmitgadēm neredzēti strauju cenu pieaugumu un kāpēc ekonomika stagnē. Protams, ne viss cenu pieaugums un ekonomikas bremzēšanās ir tiešs kara rezultāts, bet lauvas tiesa gan," teica Vilerts.
Viņš skaidroja, ka iemeslu, kāpēc Krievijas iebrukums Ukrainā nav gājis secen Latvijas ekonomikai, ir visai daudz. Trīs potenciāli svarīgākie ir tirdzniecības apsīkšana ar Krieviju un tās sabiedroto Baltkrieviju, energoresursu un citu izejvielu cenu sadārdzināšanās un zemāka reģiona pievilcība uzņēmēju acīs.
Ja tirdzniecības kanāla ekonomiskā ietekme ir šķietami mazāka, nekā gaidīta, tad energoresursu un citu izejmateriālu sadārdzināšanās būtiski sita pa maciņiem ne tikai mājsaimniecībām, bet arī uzņēmumiem, norādīja Vilerts, piebilstot, ka karš notiek dažādās formās un frontēs, un ekonomiskajā frontē Krievijas galvenais ierocis ir energoresursi - it īpaši dabasgāze.
Kara priekšvakarā Krievija bija svarīgākais dabasgāzes piegādātājs, 2021.gadā veidojot aptuveni pusi no kopējā Eiropas Savienības (ES) dabasgāzes importa. Latvijas gadījumā gandrīz viss dabasgāzes imports bija no Krievijas. Vilerts skaidroja, ka tas Eiropas ekonomiku padarīja ievainojamu - Krievijai apturot energoresursu piegādi, tiktu būtiski samazināts Eiropas valstīm pieejamo energoresursu apmērs, kas potenciāli varētu atspoguļoties ražošanas pārrāvumos un citās ekonomisko aktivitāti un labklājību mazinošās blaknēs.
"Šis Damokla zobens lika Eiropas valstīm steigā meklēt alternatīvas Krievijas energoresursu piegādēm, tam rezultējoties milzīgā dabasgāzes un citu energoresursu cenu lēcienā. Augstākas energoresursu cenas nozīmē lielākus apkures, elektrības un citus rēķinus un tādējādi rada galvassāpes teju katrai mājsaimniecībai. Bet tas ne tuvu nav viss - tā kā naftas produkti, gāze un elektrība ir svarīga izdevumu pozīcija lielai daļai uzņēmumu, energoresursu sadārdzināšanās atspoguļojās arī citu preču un pakalpojumu cenu pieaugumā," teica Vilerts.
Latvijas Bankas aprēķini liecina, ka pilna energoresursu sadārdzināšanās pārnese uz citām cenām notiek aptuveni gada laikā. Daudz kur tas notiek ātrāk - kā rezultātā vairāk nekā pusei patēriņa groza preču un pakalpojumu cenu pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pārsniedza 10%.
Pavisam vienkāršoti aprēķini liecina, ka 2022.gadā energoresursu sadārdzinājums - nemaz nerunājot par pārējo kategoriju sadārdzināšanos - Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem izmaksājis 1,7 miljardus eiro, informēja Vilerts.
Viņš skaidroja, ka situācija būtu bijusi vēl sāpīgāka, ja valdība nebūtu sniegusi atbalstu mājsaimniecību rēķinu samazināšanai. Latvijas Bankas aprēķini liecina, ka elektrības, gāzes un apkures cenu ierobežošana ir samazinājusi 2022.gada inflāciju par aptuveni 2,5 procentpunktiem. Turklāt, lai gan aktivitāte ekonomikā ir bremzējusies, atbalsta pasākumu rezultātā ekonomiskās lejupslīde ir krietni - gandrīz par 0,7 procentpunktiem - lēzenāka.
Vienlaikus Vilerts atzina, ka atbalsta izmaksas bijušas iespaidīgas - 2022.gadā energoresursu krīzes mīkstināšanai tērēti aptuveni 645 miljoni eiro.
Viņš arī atzīmēja, ka, skatoties nākotnē, diez vai valsts budžets spēs "pavilkt" šādus izdevumus gadu no gada, tāpēc jautājums - kā ar saprātīgām izmaksām parūpēties par energoresursu pieejamību - ir kritiski svarīgs gan valsts, gan arī individuālu uzņēmumu un mājsaimniecību līmenī.
Vilerts informēja, ka patlaban energoresursu cenas ir būtiski kritušās - pašlaik atgriezušās pirmskara līmenī. Dabasgāzes krātuvju piepildījums ir rekordaugsts, un neviens īsti nesatraucas par energoresursu pieejamību šajā apkures sezonā. Tomēr Vilerts uzskata, ka pašapmierinātībā ieslīgt nav pamata. Eiropā ir bijusi netipiski silta ziema un rudens, kā arī iedzīvotāji un uzņēmumi ir būtiski samazinājuši energoresursu patēriņu. Situācija varēja būt arī citādāka, tāpēc par nākamo apkures sezonā jautājumi paliek atvērti - kamēr Eiropa nebūs atradusi ilgtspējīgas un drošas alternatīvas Krievijai, nenoteiktība ap energoresursu pieejamību un to cenu saglabāsies.
Vilerts arī piebilda, ka robeža ar Krieviju un pagātnes rēgi liek starptautiskiem investoriem uz mums raudzīties ar piesardzību. Tas viss, neskatoties uz to, ka esam daļa no ES un NATO. Vilerts skaidroja, ka to labi ilustrē procentu likme, par kādu Latvijas valdība var aizņemties līdzekļus finanšu tirgos. Ja 2021.gada izskaņā Latvijas valdības aizņemšanās izmaksas bija gandrīz identiskas Francijas valdībai, tad pašlaik tās ir par vairāk nekā vienu procentu punktu augstākas.
Aizņemšanās izmaksas ir pieaugušas, bet ārvalstu investīciju aktivitāte vismaz makroekonomiskā līmenī nav sarukusi, stāstīja Vilerts. Statistika pat liecina, ka investīcijas ir visai augstas. Tas gan ir atsevišķu izņēmumu rezultātā, ko izslēdzot, dinamika nav īpaši mainījusies.
Arī par ekspozīciju pret Krieviju un Baltkrieviju, Vilerta ieskatā, nav diži ko satraukties - Krievijas un Baltkrievijas investīcijas jau vairākus gadus ir bijušas visai niecīgas.
Lai gan tas, ka investīcijas nav sarukušas, varētu šķist kā ļoti labas ziņas, Vilerts uzsvēra, ka tas tā gluži nav - jau vairāk nekā septiņus gadus privātā sektora investīcijas Latvijā ir atpalikušas ne tikai no Lietuvas un Igaunijas, bet arī no ES vidējā rādītāja. Vilerts brīdināja, ka pie tik gausas investīciju aktivitātes kāpināt produktivitāti un noķert Rietumeiropas labklājības līmeni būs ļoti sarežģīti.