Ekonomikas ministrijas (EM) valsts sekretāra vietnieks Jurijs Spiridonovs skaidroja, ka Baltijas reģiona vēsturiskā īpatnība ir tāda, ka tehniski gāzes savienojums ir tikai ar Krieviju. Tiesa, patlaban Latvijai ir savienojums ar Igauniju, bet tas darbojas tikai vienā virzienā - no Latvijas uz Igauniju. Tāpat Latvijai ir savienojums ar Lietuvu, kas darbojas divos virzienos.
"Latvijai ir paveicies ar Inčukalna pazemes gāzes krātuvi (Inčukalna PGK), kur glabāt gāzi. Taču gāzes sistēma ir uzskatāma par drošu, ja tai var piekļūt vismaz no diviem punktiem, tāpēc Latvija ir apņēmusies risināt tādas sistēmas nodrošināšanu, kas ļautu jebkādas valsts gāzi iegūt no dažādiem punktiem. Lai to nodrošinātu, ir vairāki varianti," norādīja EM eksperts.
Kā pirmo iespēju Spiridonovs minēja Polijas un Lietuvas starpsavienojumu, kas Latvijai ļautu piekļūt Polijas gāzei. Otra iespēja ir Igaunijas un Somijas starpsavienojums, bet trešā iespēja ir sašķidrinātās dabasgāzes termināļi.
"Ja vēlamies drošu dabasgāzes piegādes sistēmu, ir jārunā par gāzes starpsavienojumiem. Gan Polijas un Lietuvas, gan Igaunijas un Somijas gāzes starpsavienojumi ir Latvijas prioritāro enerģētikas projektu sarakstā kopš 2008.gada. Arī Eiropas Komisija (EK) šos projektus ir atzinusi kā prioritārus, un patlaban notiek to sagatavošana. EK šie projekti ir jāiesniedz līdz šā gada septembrim, un līdz gada beigām būs lēmums, bet pēc tam jau sāksies būvniecība," atzina Spiridonovs.
EM valsts sekretāra vietnieks piebilda, ka Polijas un Lietuvas starpsavienojums nav Latvijas projekts, bet to izstrādā Polija. Savukārt Baltijas valstīs par šo projektu ir bijušas diskusijas un sarunās ar Igaunijas valdības pārstāvjiem izkristalizējies, ka arī Latvija un Igaunija vēlas šo projektu redzēt īstenotu.
Arī Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) padomes loceklis Rolands Irklis atzina, ka Latvija gūtu lielu labumu no Polijas un Lietuvas starpsavienojuma, jo, pateicoties šim starpsavienojumam, Latvija varētu piekļūt citu valstu gāzei, ko caur Poliju varētu piegādāt, piemēram, no Francijas gāzes krātuvēm vai arī no Nīderlandes ostām.
Runājot par Polijas un Lietuvas starpsavienojuma izmaksām, SPRK pārstāvis atzina, ka par šī projekta izmaksām ir pāragri spriest, taču AS Latvijas Gāze Starptautisko attiecību daļas vadītāja Andra Ješinska kā aptuvenu summu nosauca 560 miljonus eiro. "Sākotnēji Polijas un Lietuvas projekts paredzēja, ka visas izmaksas tiek attiecinātas tikai uz Baltijas valstīm, bet Polija nesedz nekādas izmaksas. Un tā bija galvenā problēma, kāpēc pārvades sistēmas administratori nevēlējās piekrist šim risinājumam," stāstīja Ješinska.
Taču EM valsts sekretāra vietnieks uzsvēra, ka Polijas un Lietuvas starpsavienojuma projekta izmaksas tiks sadalītas solidāri starp Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju, turklāt šim projektam varēs piesaistīt Eiropas Savienības līdzfinansējumu 75% apmērā. "Ja četru valstu līdzfinansējums ir 140 miljoni eiro, tad Latvijas daļa, rupji rēķinot, ir 35 miljoni eiro. Un par šādu summu Latvija var iegūt alternatīvu gāzes piegādes ceļu," uzsvēra Spiridonovs.
Jau ziņots, ka atkarība no Krievijas gāzes nav tikai Latvijas problēma, bet gan aktuāla arī pārējām Baltijas valstīm, Polijai un Somijai. Tādēļ tuvākā mēneša laikā ir jāizšķiras par kādu no ceļiem, kā pārtraukt Krievijas gāzes monopolu, atzina premjerministre Laimdota Straujuma (Vienotība).
Pēc Ministru prezidentes teiktā, pastāv vairākas iespējas - gāzes vads caur Poliju un Lietuvu, savienojot ar Rietumeiropu, reģionāla gāzes termināļa būve, par ko neesot iespējams vienoties jau vairākus gadus, kā arī sava lokālā termināļa būve Latvijā.
Savukārt ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis (V) atzina, Latvijai ir izšķirošas priekšrocības, ko sniedz Eiropas Connecting Europe Facility (CEF) fonds, kura līdzekļi ir pieejami reģionālās nozīmes projektiem. Kā nozīmīgāko ministrs min Polijas un Lietuvas gāzes vada starpsavienojumu, kas savienos Baltijas valstis ar Centrālo Eiropu.
Durakus arī baznīcā sit.