Kā informēja ministres padomnieks Jānis Zariņš, ministre šodien ar LPS pārrunāja LM potenciālos piedāvājumus, lai izpildītu Satversmes tiesas (ST) spriedumu par garantētā minimālā ienākuma līmeni.
Petraviča atzīmēja, ka LM šodien LPS piedāvāja divus dažādus variantus GMI līmeņa un trūcīgas personas ienākumu līmeņa celšanai, kā arī diskutēja par vienotu pieeju mājokļa pabalsta saņemšanā.
LM diskusijai piedāvā arī attiecīgi divas dažādas summas, ko LPS jāizdiskutē ar pašvaldību vadītājiem.
Viens no variantiem, ko piedāvā LM ir noteikt GMI līmeni 109 eiro apmērā un trūcīgas personas ienākumu līmeni - 218 eiro.
Otrs piedāvājums ir noteikt GMI 164 eiro apmērā un, iespējams, noteikt vienādus trūcīgo personu un maznodrošināto personu ienākumu līmeņus katru 270 eiro apmērā.
Petraviča uzsvēra, ka pašvaldības varētu arī izvēlēties augstāku līmeni, tomēr šis būtu zemākais, lai nebūtu tik sadrumstalota sistēma, proti, ir trūcīgo personu ienākumu līmenis un maznodrošināto personu ienākumu līmenis, tomēr abi līmeņi saņemot praktiski vienādus pakalpojumus.
Šobrīd trūcīgas personas ienākumu līmenis esot noteikts 128 eiro apmērā.
Petraviča arī stāstīja, ka visticamāk pašvaldības netiks galā ar saviem līdzekļiem un būs nepieciešams valsts atbalsts. Ministre arī klāstīja, ka otrajā variantā nosakot GMI 164 eiro apmērā, būs jāizmaksā starpība tiem senioriem, kuru pensijas ir mazākas par minēto summu. Palielināsies ne tikai pabalsta lielums, bet arī saņēmēju loks, pauda politiķe.
Ministres ieskatā, ja paliek pie pirmā varianta, tad LM apsver iespēju arī sociālā nodrošinājuma pabalstu celt līdz 109 eiro, kā arī noteikt šo summu kā minimālo pensijas aprēķina bāzi. Petraviča minēja, ka pavasarī LM notika sarunas ar LPS, kurās panākta vienošanās, ka, ja pašvaldībām strauji krītas ieņēmumi vai palielinās GMI līmeņa pieprasījumu skaits, valstij būtu jāiesaistās ar savu līdzfinansējumu.
Lai īstenotu ministrijas iecerēto pirmo variantu kopumā nākamajam gadam papildus nepieciešami 25 miljoni eiro, savukārt otrajam variantam nepieciešami ap 40 miljoniem eiro. Par to, cik lielu daļu summas segtu valsts, cik pašvaldības vienošanās vēl nav, jo sākotnēji jāizvēlas īstenojamais variants, teica politiķe.
Vienlaikus ministre stāstīja, ka, tiekoties ar pašvaldību savienību, ministrija piedāvāja diskusijai ierosinājumu par vienotu mājokļa pabalstu, proti, apsprieda pozīcijas, ko pašvaldībai būtu jāsedz. Petraviča skaidroja, ka šobrīd pieeja esot ļoti dažāda.
Esot pašvaldības, kas sedz vien ļoti minimālu apmēru, iespējams pārdesmit eiro gadā, taču, piemēram, ja persona dzīvo Rīgā un saņem GMI līmeni, viņam tiek segtas principā visas dzīvokļa izmaksas.
LM par piemēru esot ņēmusi Rīgu un plānotais mājokļa pabalsts nosegtu virkni lietu, kā siltumu, komunālos maksājumus, ūdens uzsildīšanu, apsaimniekošanu, atkritumu apsaimniekošanu, gāzi, elektrību, īres maksu, kā arī citas pozīcijas. LM piedāvā, ka mājokļa pabalstam būtu jāsedz arī internetu un telefonu, tomēr Petraviča prognozēja, ka par šo faktu varētu būt diskusijas.
LM līdz šīs nedēļas beigām izsūtīs LPS priekšlikumus koncentrētā veidā, un nākamā abu pušu kopīgā sēde plānota 4.augustā, kad LPS notiks valdes sēde.
Jau ziņots, ka ST secināja, ka no cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību. Ar Satversmes 109.panta tvērumā ietilpstošo sociālā nodrošinājuma jēdzienu ir saprotami arī tādi pasākumi, kas nav saistīti ar sociālo apdrošināšanu un iemaksu veikšanu, bet ko valsts piešķir personai, lai sniegtu tai nepieciešamo sociālo palīdzību.
Tiesa uzsvēra, ka, lai ikviens varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai, sociālās palīdzības minimumam vajadzētu būt tādam, ka ikviens var nodrošināt sev pārtiku, apģērbu, mājokli un medicīnisko palīdzību - visu to, kas nepieciešams elementāras izdzīvošanas garantēšanai jebkuram cilvēkam, kā arī nodrošināt ikvienai personai iespējas izmantot savas tiesības uz pamatizglītību. Turklāt sociālajai palīdzībai ir jāgarantē personai iespējas piedalīties sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, tādējādi ikvienai personai nodrošinot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.