Karpveidīgajām zivīm (karpām, karūsām, raudām u. c.), kas ir siltumu mīlošas, pašreizējā temperatūra ūdenstilpnēs ir par zemu, tāpēc tām sācies mazaktīvais, mazkustīgais periods, kad šīs zivis pat arī mazāk barojas. Plēsējiem - līdakām, asariem, zandartiem, visu gadu ir aktīvs periods, un šīs zivis neizjūt pārmaiņas. Savukārt lašveidīgajām zivīm daļēji sācies nārsts, un atbildīgās institūcijas raugās, lai maluzvejnieki netiek tām klāt.
Zivju ražība atšķiras
Zivju nārstu ietekmē ūdens temperatūra, ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzums, barības vielu pieejamība, arī nārstojošo zivju skaits un to ikru kvalitāte u. c. Ja piemērotu apstākļu zivju nārstam trūkst, tas var ierobežot sugas izplatību. Kā skaidro Ivars Putnis, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Hidrobioloģijas katedras lektors, vides apstākļi pa gadiem mēdz būt mainīgi, kā rezultātā veidojas ražīgākas un neražīgākas zivju paaudzes, kas ietekmē zivju kopējā daudzuma izmaiņas nākotnē. "Nārsta sekmību un paaudzes ražību raksturo izdzīvojušo mazuļu skaits. Zivīm raksturīgi, ka lielākā mirstība parasti novērojama zivju agrīnās attīstības posmos - ikru un kāpuru stadijās. Taču, inkubējot ikrus zivaudzētavās, to mirstība ir vairākas reizes zemāka nekā dabiskajos apstākļos, kas ļauj no neliela vaislas zivju daudzuma iegūt samērā lielu mazuļu skaitu. Izlaižot paaugušos mazuļus dabiskos ūdeņos, ir lielāka iespējamība, ka tie izdzīvos, tāpēc, piemēram, izlaižot Latvijas ūdenstilpēs karpu mazuļus, tie spēj iedzīvoties un izaugt līdz pieaugušu zivju izmēram, kaut gan sekmīgs šo zivju nārsts mūsu klimata zonā dabiskos apstākļos vairumā gadījumu nav iespējams," stāsta Putnis.
Dabiskais nārsts - prioritāte
Mūsdienās ūdeņos sastopamā dabiskā zivju sabiedrība ir veidojusies ilgākā laika posmā ar sugām, kas ir piemērojušās dzīvei mūsu platuma grādos. Līdz ar to šīs sugas ir spējīgas vairoties pašas. Par apdraudējumu var runāt, ja suga mākslīgu vai dabisku faktoru dēļ tiek pārmērīgi izmantota, piemēram, izķerta vai izēsta līdz līmenim, kad tā vairs nespēj sevi atražot vai arī vides apstākļu izmaiņu dēļ tai ir nesekmīgs nārsts. Tad ir jādomā ne tikai par mākslīgu zivju pavairošanu zivaudzētavās, bet arī par dabiskā nārsta aizsardzības pasākumiem, jo tiem ir būtiska loma zivju resursu saglabāšanā. No mazuļu ielaišanas visvairāk ir atkarīgas sugas, kas mūsu dabiskajos apstākļos nespēj vairoties un ir atkarīgas tikai no ielaišanas. "Hidroelektrostacijas izbūve Daugavā apturēja ceļotājzivju migrācijas uz nozīmīgām nārsta vietām Daugavas augštecē. Lai kompensētu zivju resursiem nodarītos zaudējumus, ceļotājzivis mākslīgi pavairo valsts zivaudzētavās. Baltijas laša daudzums noteikti samazinātos, ja tas vairs netiktu mākslīgi pavairots," stāsta Putnis, kā vēl vienu sugu minot arī Eiropas zuti, kas ir apdraudēta suga visā Eiropā, taču sarežģītā dzīves cikla dēļ tā mākslīgā pavairošana zivaudzētavās pagaidām nav iespējama.
Eiropas zutis veic garas nārsta migrācijas uz Sargasu jūru. Atpakaļ migrējošos zušu mazuļus nozvejo Eiropas piekrastē un pēc tam transportē uz izlaišanas vietām, tajā skaitā arī uz Latviju, samazinot potenciālo mirstību migrācijas laikā. Jāņem vērā, ka, neraugoties uz makšķernieku vēlmi pēc eksotiskāka loma, apdraudētu sugu pavairošanas jēga dabiskās ūdenstilpēs ir izvērtējama katrā individuālajā gadījumā, lai samazinātu iespējamās negatīvās ietekmes uz ekosistēmu kopumā.
Jāvērtē atšķirīgā ietekme
Lai ilgtermiņā neradītu negatīvu ietekmi uz vidi, pirms zivju resursu papildināšanas būtu jāsaprot, kāda ūdenstilpē* ir jau esošā zivju sugu sabiedrība un biomasa. Īpaši piesardzīgiem jābūt ar jaunu sugu introdukciju, jo to parādīšanās var negatīvi ietekmēt ekosistēmu kopumā. Arī ar zināmām sugām jāuzmanās, jo, piemēram, makšķernieku iecienītās karpas, kas nav Latvijas dabai raksturīga suga, ielaišanai ezeros var būt gan neitrāla, gan negatīva ietekme. "Karpas, aktīvi barojoties no grunts, saduļķo ūdeni, kā arī veicina gruntī izgulsnēto barības vielu apriti, kas vasaras sezonā var pastiprināt aļģu savairošanos, novedot pie vispārējas ūdens kvalitātes samazināšanās. Neliela karpu daudzuma ielaišana dziļākā ezerā, iespējams, neradīs šādas sekas, taču lielāka karpu daudzuma ielaišana seklākā ūdenstilpē var būtiski pasliktināt tās ekoloģisko stāvokli," uzsver Putnis, norādot, ka zivju resursu papildināšanai ir jānorisinās, sadarbojoties speciālistiem, lai nenodarītu pāri ekosistēmai. Pozitīvi vērtējama plēsīgo zivju mazuļu izlaišana ūdenstilpēs, kurās ir liels izmēros nelielo karpveidīgo zivju daudzums un ir traucēta plēsīgo zivju atražošanās dabisku vai cilvēka radītu faktoru dēl, piemēram, atsevišķos ezeros makšķernieku radītais spiediens uz plēsīgajām zivīm varētu būt samērā augsts un šo sugu mākslīga pavairošana teorētiski varētu uzlabot ezera ekoloģisko stāvokli.
*Ūdenstilpe - dabiska ūdenskrātuve; ūdenstilpne - mākslīgi veidota ūdenskrātuve.