Pateicoties manai spītībai pierādīt savu taisnību un tam, ka drošības dienesta pārstāvji, kas šajā gadījumā arī pārstāv valsts institūcijas, neprata lasīt likumu, bet izvēlējās to interpretēt pēc savas patikas, sākās piecu gadu ilgā «sadarbība» ar valsts tiesvedības iestādēm.
Pārliecību par nepieciešamību sākt tiesvedības procesu deva tas, ka šajā laikā studēju Biznesa augstskolā Turība juridisko zinātni un biju gana daudz lasījis dažādas likumu normas un noteikumus, lai saprastu, ka varu vērsties Saeimas kancelejā un Latvijas Republikas prokuratūrā ar iesniegumu par nelikumīgu velosipēdu kustības ierobežošanu Jēkaba ielā. Nav ļaunuma bez labuma: biju ieguvis reālu piemēru, kur nepieciešamas juridiskās zināšanas, tādēļ arī studiju laikā šo piemēru izmantoju gan studiju darbā, gan bakalaura darbā.
Jāsaka gan, sākot šo procesu, nedomāju, ka tas iesprūdīs mūsu tiesu instancēs tik ilgu laiku, bet acīmredzot šis it kā maznozīmīgais gadījums pielicis artavu mūsu valsts ierēdņu darba noslodzei un izlietotā papīra kalniem.
Ļoti īsi pārstāstot tiesvedības procesu, esmu pabijis divās rajona administratīvajās tiesās, trijās apgabaltiesās un vienā Augstākās tiesas senātā.
Nedaudz plašākā izklāstā process izvērtās šādi: 2006. gada 29. maijā iesniedzu Saeimas kancelejā un Latvijas Republikas prokuratūrā iesniegumu par nelikumīgu velosipēdu kustības ierobežošanu minētajā ielā. Prokuratūra pārsūtīja iesniegumu Drošības dienestam, kas rakstveidā atzina savu darbinieku rīcību par tiesisku. 2006. gada 3. jūlijā iesniedzu rakstveida pieteikumu Administratīvajai rajona tiesai, kas tikai daļēji apmierināja manu prasību. 2007. gada 1. novembrī iesniedzu apelācijas sūdzību par tiesvedības izbeigšanu. Administratīvā rajona tiesa atcēla spriedumu par tiesvedības izbeigšanu 2009. gada 2. februārī un nodevu lietu jaunai izskatīšanai jau šajā pašā tiesā. Pa vidu procesā tika iesaistīta arī Ceļu satiksmes drošības direkcija, Rīgas domes Satiksmes departaments, tomēr: «Drošības dienesta darbinieka rīcība, apturot pieteicēju ceļa zīmes «Iebraukt aizliegts» darbības zonā un lūdzot pārtraukt šo darbību, atzīta par tiesisku.»
2009. gada 18. jūnijā nu jau trešo reizi iesniedzu apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas spriedumu, tomēr 2010. gada maijā saņēmu arī šīs apelācijas noraidījumu. Lietā tika iesaistīts Augstākās tiesas Senāts.
2011. gada 24. maijā saņēmu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu uz desmit lapām, kurā sīki un smalki aprakstīta šī tiesvedības epopeja piecu gadu garumā. Liels bija gandarījums, lasot spriedumu: apmierināt Jāņa Vaišļas pieteikumu. «Aizsardzības ministrijas Nacionālo bruņoto spēku Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienesta administratīvo aktu, ar kuru Jānim Vaišļam aizliegts braukt ar velosipēdu pa ietvi gar Latvijas Republikas Saeimas ēku, atzīt par prettiesisku un atlīdzināt ieturēto valsts nodevu Ls 10 apmērā.»
Šim stāstam ir vairākas morāles.
Pirmkārt, šajā valstī ir jāapbruņojas ar lielu devu pacietības, lai pierādītu savu. Labā ziņa ir tā, ka ir iespējams saņemt oficiālu atzinumu, ka tev ir bijusi taisnība attiecībā pret kādu valsts institūciju.
Otrkārt, par savām tiesībām vajag un var pastāvēt, jo arī likuma norma ne vienmēr ir neapstrīdama. Un, pat ja nestrādā juridiskajā jomā, zināšanas šajā lauciņā sniedz pārliecību un iespēju pastāvēt par savām tiesībām.
Treškārt, dažkārt principiāla pārliecība var būt vērtīgāka par materiālu ieguvumu.
Ceturtkārt, birokrātijas gaiteņos patiešām no mušas (lasīt - vienkāršas lietas) prot uzpūst ziloni (tiesvedības procesu piecu gadu garumā).
Visbeidzot - varu teikt lielu paldies Juridiskās fakultātes docētājiem par iesaistīšanos un konsultācijām, kā arī spēju iedvesmot mani, studentu, šo procesu novest līdz rezultātam. Tāda arī ir izglītības iestādes galvenā misija.