Fragments no intervijas:
Ir dzirdēti atšķirīgi viedokļi par mikrouzņēmuma nodokli, t. sk. tādi, ka šo pareizo ieceri ne vienmēr godprātīgi izmanto. Kāds ir jūsu viedoklis?
Nelielas korekcijas ir nepieciešamas, jo tā nu tas ir - ja nav kaut kas līdz galam pateikts precīzi, parādās improvizācijas, teiksim tā, iespējas. Es pat tik daudz nerunāju par situācijām, kad notiek nodokļu optimizācija, savus darbiniekus "pārceļot" uz mikrouzņēmumu statusu - tā ir lieta, ko var pierādīt un sarēķināt atbilstoši. Bet ir arī situācijas, kad mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs pārsniedz atļauto izmaksāto algu līmeni, bet viņam nekas netraucē apgalvot, ka viņš vienkārši aizmirsis, ka nodarbinājis arī Jāni un Pēteri.
Tomēr kopumā es uzskatu, ka pats koncepts ir sevi pierādījis kā labu, attiecīgi tur vajag kaut ko pielabot, bet var iztikt bez būtiskām pārmaiņām.
Ja runā par nedeklarētiem ieņēmumiem, nav noslēpums, ka gana lielas summas apgrozās dzīvokļu īres tirgū. Formāli izīrētājam ir jāmaksā nodoklis par šādi gūtajiem ienākumiem, bet kā ir praksē? Neviens jau nevar liegt vasarnīcu izīrēt par 10 latiem mēnesī...
Tā gluži nav. Ja runa ir par ienākumu, saimnieciska labuma gūšanu, VID ir iespējas un tiesības apšaubīt pieminēto 10 latu adekvātumu. Lielākā problēma ir apzināt, vai tas dzīvoklis tiešām ir tukšs vai arī tomēr kādam tiek izīrēts. Zinu, ka gan Saeimas, gan arī Finanšu ministrijas kuluāros bija runas par īres līgumu reģistru. Mēs esam «par» tādu. Jāņem vērā, ka jau šobrīd izīrētājs īres līgumu var reģistrēt valsts zemesgrāmatu sistēmā, un mēs to redzam. Tomēr tas ir brīvprātīgi, bet mēs runājam par visiem izīrētājiem, un tad šāds īres līgumu reģistrs noderētu. Jo formāli izīrētājiem jau tagad ir jāinformē VID par to, ka viņiem ir šādi ieņēmumi, bet tādu gadījumu nav daudz...
Tādi vispār ir?!
Ja nekļūdos, ap 2000. Par ko jūs smejaties? Mēs preventīvi apkopojam no zemesgrāmatām informāciju un ar šiem vairāku dzīvokļu īpašniekiem strādājam, lūdzam paskaidrot, ko viņš ar tiem dzīvokļiem dara. Tad, protams, sākas visi šie «stāsti» par to, ka katrs bērns dzīvo savā dzīvoklī, ka nekādu ieņēmumu nav, bet jāsaka, ka ir zināms cilvēku slānis, kurus apziņa vien, ka viņi ir nonākuši VID redzeslokā, mudina šīs lietas sakārtot.
Cita lieta, ka diez vai VID vajadzētu būt šāda īres līgumu reģistra uzturētājam. Tas vairāk saistās ar pašvaldībām, jo tas saistīts arī ar nekustamā īpašuma nodokli u. c. Šāda reģistra izveide nenozīmētu kaut kādus automātiskus nodokļu auditus - tā mums vienkārši palīdzētu apzināt uzrunājamo auditoriju. Ir gan tāda problēma - es pati esmu ar to saskārusies -, ka šāds izīrētājs saka: labi, pieķērāt, atzīstos, bet jūs jau gribat no manis piedzīt par x gadiem, savukārt es to naudu jau esmu iztērējis! Citiem vārdiem sakot, turpinot sakārtot šo sistēmu, te būs nepieciešama kāda t. s. amnestija.
Ir dzirdētas skeptiskas atsauksmes par nodokļu amnestijas sekmēm. Varbūt - ja paskatās, kā tas noticis citās valstīs, - piedāvātajam burkānam vajadzēja būt lielākam?
Ja runājam par nodokļu parādu atlaišanu, tad darba grupā bija plašas diskusijas, un neizbēgami parādījās jautājums, vai tas būs godīgi pret tiem, kuri tomēr visu centušies maksāt. Jā, bija idejas par to, ka vispār atbrīvot no soda, nokavējuma naudām, tomēr, kā jau minēju, bija taisnīguma apsvērums un arī tas, ka, lai veiktu šo nodokļu auditu, tiek tērēta nodokļu maksātāju nauda - attiecīgi arī šī iemesla dēļ tik devīgi mēs nevaram būt.
Savukārt, ja runājam par mantiskā stāvokļa deklarāciju, tad tur jau nokavējuma naudas nebija - samaksā 15% un VID tevi liek mierā. Un cik tad mums tur bija? Salīdzinoši graši! Mana nojausma ir tāda, ka daļa tomēr neuzticējās. Viņi baidījās, ka nodeklarēsies, no administratīvā procesa viedokļa viņiem viss būs kārtībā, bet vēl jau ir kriminālprocess. Un tā ietvaros Finanšu policija, Ekonomikas policija, KNAB var iesniegto informāciju izmantot: labi, tu samaksāji tos 15%, bet no kurienes tev vispār tāda nauda?
Kad kārtējo reizi atsākas diskusijas par dažādām, piemēram, PVN likmēm (zemākas pārtikai utt.), Finanšu ministrija parasti atgaiņājas, sakot, ka tādu sistēmu esot sarežģīti administrēt.
Nav jau runa par to, ka mēs netiktu galā - mēs neesam dumjāki. Runa ir par izmaksām. Jo vairāk ir izņēmumu, likmju, jo to uzraudzība izmaksā dārgāk.
Te nonākam līdz valsts un pilsoņu savstarpējas uzticēšanās kaut nerakstītu spēles noteikumu līmenī. Piemēram, ikviens, kurš bijis Itālijā vai Spānijā, zina, ka restorānos jums nereti iedos rēķinu uz kaut kādas lapiņas, nevis kases čeku. Jāsliecas domāt, ka ir kaut kādas pieklājības, ja tā var teikt, normas - restorāns summu x maksā, nemēģina izlikties, ka neko nepelna, bet valsts arī baigi neskatās uz pirkstiem.
Latvijā ir ļoti daudz nelielu uzņēmumu, kuriem smalki izsekot līdzi ir grūti un dārgi. Ir jau pierādījies, ka nav jēgas veltīt lielus resursus, lai kontrolētu to, ko pilnībā izkontrolēt nevar. Līdz ar to vajadzētu virzīties uz to, ko mēs varam saukt par gada maksu. Kā jūsu minētajā Spānijā: restorānam tiek noteikts, cik galdu tas var izvietot, tiek aprēķināts, cik tam gadā jāsamaksā, un lai strādā. Protams, ir periodiski jāpārbauda, vai tas restorāns tur nav salicis krietni vairāk galdu (un pārkāpuma gadījumā jāsoda), tomēr nav vērts tērēt resursus nepārtrauktai kontrolei. Mēs esam izteikuši priekšlikumu kolēģiem sākt domāt šādā virzienā...
Visu interviju lasiet trešdienas Dienā!