Piparkūkas ir latviešu kulinārās identitātes daļa, ko pat padomju laiki nespēja izskaust, lai arī noplicināja mīklas garšu. Manas bērnības atmiņas saistās ar mammas ikgadējo piparkūku mīklas uzlabošanu – nošmauktā sviesta un garšvielu iemīcīšanu, pirms to lika nostāvēties. Piparkūku tradīcijas tika uzturētas arī trimdā, kur atzinīgi vērtētas Kārļa Streipa un Vašingtonas latviešu Puķītes kundzes recepte.
Piparkūkas kā Ziemassvētku cepumus cep vēl tikai Igaunijā, Ziemeļvalstīs un daļā Vācijas. Angliski lietotais termins gingerbread (ingvermaize) ir ļoti plašs un aptver pat tādus konditorejas izstrādājumus, ko latviski varētu dēvēt par ingvera un medus vai melases kēksu – tumšbrūns, aromātisks, garšvielains un mitrs, līdzīgs franču garšvielu maizei jeb pain d’épices.
Piparkūku mīklas pamats ir piededzinātā, treknā tauku karamelē noplaucēti milti ar Ziemassvētku garšvielām – dažādiem pipariem, vircēm, kanēli, krustnagliņām, muskatriekstu, kardamonu, ingveru, badjanu (anīsu) un pomerances miziņu. Mīklā izmanto tumšo cukura sīrupu, melasi, iesala ekstraktu, mežrozīšu sīrupu, medu vai dedzināto cukuru, izkausētu mīksto, tumšo, nerafinēto cukuru, kviešu, speltas vai rudzu skrotētos miltus vai bīdeļmiltus, sviestu vai cūku taukus un potašu, briežraga sāli, cepamo pulveri vai sodu. Vēl mīklai bieži pievieno olas. Lai piparkūkas pašas kustu uz mēles, tām jābūt plānām, kraukšķīgām, trauslām.
Šogad ar prieku iesaistījos Facebook grupas Gribu palīdzēt bēgļiem organizētajā integrācijas pasākumā Kaņepes Laikmetīgās kultūras centrā, kurā kopā ar patvēruma meklētājiem no Mucenieku bēgļu centra dalījos pieredzē, kā izcept savā mūžā pirmo piparkūku. Mans dalīšanās prieks sākās ar irāņu mammu un viņas meitu piecgadnieci, kas pirmās vēlējās mīcīt, rullēt un cept. Redzēju, cik akurāti tas tiek darīts. Vēlāk mamma atpazina visas piparkūku garšvielas, lai arī atzina, ka nekad iepriekš tās tādā salikumā un veidā nav lietojusi. Tikmēr mūsu kompānijai pievienojās afgāņu meitenes, kas apgūto piparkūku cepšanas prasmi ierādīja arī pārējiem. Abas kopā izcepa vislielāko piparkūku skaitu un, irākiešu puiku glazētas un sarindotas uz paplātēm, lepni izdalīja viesiem.
Galda galā kopā tika lipinātas piparkūku mājiņu sienas, un manas bažas par to, vai mūsu piparkūkas garšo Tuvo Austrumu ļaudīm, tika kliedētas, kad, uz mirkli nepieskatīts, mazulis kārtīgi iekodās mājiņas jumtā. PI-PAR-KŪ-KAS – skanēja visapkārt, jo ne persiešu, ne arābu, ne kurdu valodā tām nav nosaukuma.