Raidījums: Saeimā strādā vismaz 19 deputāti, kuri bijuši Komunistiskajā partijā

Saeimā šādu deputātu ir vismaz 19. Pieci no Saskaņas - Igors Pimenovs, Jānis Ādamsons, Ivans Ribakovs, Sergejs Dolgopolovs, Ivans Klementjevs -, pa vienam deputātam no Latvijas Reģionu apvienības (Mārtiņš Šics), Vienotības (Juris Šulcs) un Ingūnas Sudrabas partijas paliekām (Gunārs Kūtris), tāpat divi ekskomunisti pārstāv Nacionālo apvienību ( Andris Buiķis, Kārlis Krēsliņš). Visvairāk bijušo komunistu ir ZZS – deviņi (Augusts Brigmanis, Aija Barča, Andris Bērziņš, Andris Siliņš, Ainārs Mežulis, Jānis Vucāns, Inesis Boķis, Jānis Trupovnieks, Valdis Skujiņš), ja vien partijā nav bijis arī Latvijas armijas ģenerālis, iepriekš PSRS Iekšlietu karaspēka majors Juris Vectirāns (1987.gadā beidzis Minskas Augstāko Milicijas skolu, vadījis Augstākās padomes un Latvijas Drošības dienestu, tagad ZZS). Viņš vienīgais no Saeimas deputātiem atteicās no paskaidrojumiem par savu pagātni, jo par šādu interesi bija aizvainots, klāstīja raidījums Nekā personīga.

Zināmākais kompartijas biedrs ir Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētājs, Saeimas Pieprasījumu komisijas un ZZS Saeimas frakcijas vadītājs, Saldus rajona LKP komitejas vadītājs laikā no 1985.-1987.gadam Augusts Brigmanis.

Skarbākais stāsts par Brigmaņa komunista pagātni ir aculiecinieku atmiņas, kā 1987. gadā viņš licis vest kūtsmēslus uz Oskara Kalpaka piemiņas vietu. Pats Brigmanis šādu rīcību noliedz.

Partijas struktūrās ilgi strādājusi Aija Barča (ZZS), kura iestājusies partijā 20.gadsimta 70. gados, strādājot Liepājas izpildkomitejā, vēlāk Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā, kļuvusi par Saeimas deputāti no LSDSP saraksta, ir ilggadēja Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja. tagad pārstāv ZZS sastāvā esošo Liepājas partiju.

"Iestājos tādēļ, ka tai laikā to prasīja mans ieņemamais amats, es biju vienas vidusskolas direktora vietniece. Audzināšanas darbā," viņa stāstīja raidījumam Nekā personīga.

Kompartijas funkcionārs bijis Vienotības frakcijas deputāts Juris Šulcs (LKP iestājies 80. gadu sākumā.17 gadus bijis Tukuma mērs, bijis partijā Latvijas ceļš, paša izveidotajā partijā Tukuma pilsētai un novadam, tagad ir Vienotības frakcijā). Darbs partijā arī viņam palīdzēja mūsdienās izvirzīties par Tukuma mēru.

"Es biju arī pašās [LKP darbības] beigās, mani ievēlēja par partijas komitejas otro sekretāru, kad nometa, jo bija tā demokrātiskā forma, ka partijas konferencē nometa iepriekšējos partijas sekretārus un tad ar ziediem, ar lielu tautas atbalstu ievēlēja par partijas otro sekretāru. Un pēc tam mēs arī šo partiju sagrāvām," stāstījis Šulcs.

Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētājs Andris Bērziņš (Latvijas Bērnu fonda prezidents, LKP iestājies 1960. vai 1970. gadā, vada Saeimas Publisko un revīzijas komisiju, bijis biedrs Jaunajā partijā un Latvijas ceļā, darbojies Komjaunatnes struktūrās) kompartijā iestājies septiņdesmitajos gados, jo to prasījusi viņa darba vieta meliorācijā.

"[Darbojos] Autotransporta uzņēmumā. (..) Tā tas bija, jūs man tādu ekspresjautājumu uzdodat tagad. Tā kā es jums nevaru pašlaik tā juridiski tik precīzi pateikt," viņš norādījis.

Savukārt Budžeta un finanšu komisijas priekššedētājs Jānis Vucāns LKP iestājies 1986.gadā ar mērķi sagraut partiju no iekšienes. Viņš ir matemātikas doktors, desmit gadus Ventspils augstskolas rektors, partijas Latvijai un Ventspilij biedrs)

"Precīzi neatceros, bet tas bija Atmodas laiks. Latvijas Universitātē fizikas un matemātikas fakultātē. Jūs atcerieties tos laikus, kad Rīgā bija partijas pirmais sekretārs Arnolds Klaucēns, tad vajadzēja kaut kādā veidā visu to organizāciju sagraut no iekšienes. (..) Es precīzi nepateikšu, manuprāt, varēja būt 1986. vai 1987. gads," paudis deputāts.

Universitātē kompartijas rindas bija papildinājis arī bijušais partijas No sirds Latvijai līderis Gunārs Kūtris, kurš LKP iestājās 1982. gadā, savulaik vadījis Finanšu policiju, bijis Tieslietu ministrijas valsts sekretārs, 10 gadus bijis Satversmes tiesas priekšsēdētājs, tagad Saeimas prezdija sekretārs. Tāpat NA deputāts Andris Buiķis LKP iestājies 1972. gadā, matemātikas profesors, bijis Jaunā laika un Vienotības biedrs.

"[Iestājos LKP], kad mani iecēla par katedras vadītāju un tad arī no skaitļošanas centra gāju uz universitāti. Es izstājos 1989. gadā, mēs Salaspilī tur ļoti nopietni strādājām, Klaucēns pie mums bija, mēs, man neļāva runāt, es viņam uzdevu riebīgus jautājumus un tad Mihailovs, kas bija interfrontē. Tas ar neļāva vispār runāt," stāstījis Buiķis.

"[Iestājos LKP], lai varētu palikt par pasniedzēju universitātē, pateica, ka vajag iestāties, pretējā gadījumā..." paudis Kūtris.

1989.gadā gadu pirms Padomju Savienības sabrukuma par komunistu kļuva bijušais Valmieras mērs Inesis Boķis (LKP iestājās 1989.gadā, bijis Mazsalacas mežrūpniecības uzņēmuma vadītājs, vēlāk ilgus gadus Valmieras mērs no Tautas partijas, vēlāk izbeidoja savu partiju Valmierai un Vidzemei, šogad no tās izstājās, lai pievienotos ZZS, bet viņu neuzņēma vietējā Valmieras LZS nodaļa). Viņš padomju gados vadījis Mazsalacas mežrūpniecības uzņēmumu. Līdzīgā kārtā gadu PSKP pavadīja arī Veselības ministrijas parlamentārais sekrerārs Jānis Trupovnieks (iestājies LKP 1989.gadā vairākkārt bijis Balvu mērs no TB/LNNK, tagad pievienojies ZZS) un deputāts Ainārs Mežulis (LKP pievienojies 1989.gadā, bijis Smiltenes mērrs. Bijis Latvijas ceļā, LPP/LC un Reģionu aliansē, tagad ZZS).

"Vienu gadu biju. Es pat neatceros. Jā, bet vienu gadu es biju no 1988.-1989.gadam. Tad beidzās viss un.... viss beidzās. Tāpēc, ka tajā laikā es man neļāva skolā strādāt par skolotāju," stāstīja Mežulis.

Arī Ivanam Ribakovam (LKP iestājies 1986.gadā, viņš bijis direktors divās Rēzeknes skolās, no 2002.gada Saskaņas Saeimas deputāts) vajadzējis stāties partijā, jo to prasījis darbs skolā. Viņa komunista stāžs – 'v gadi.

Ir arī komunisti veterāni, cilvēki, kas partijā iestājušies 60. gados un pārliecības dēļ. Piemēram, tagadējais cīnītājs pret skolu latviskošanu Igors Pimenovs (iestājies LKP kaut kad padomju gados, bet Atmodas laikā darbojās Tautas frontē, kopš 2005.gada Saskaņas aktīvists), kā arī Valsts pārvaldes un pašvladību komisijas priekšsēdētājs Sergejs Dolgopolovs (LKP iestājies 1967. gadā, strādājis partijas centrālkomitejā, bijis valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs, vēlāk Rīgas mēra Gundara Bojāra vietnieks, 2015.gadā Saskaņa viņu izvirzīja par Valsts prezidenta kandidātu). Līdzīgs stāsts arī par pensionāru federācijas priekšsēdētāju Andri Siliņu (LKP iestājies 1969.gadā, vēlāk bijis LSDSP un kreiso spēku koalīcijā Darbs un taisnīgums, bijis Nodarbonātības valsts dienesta priekšnieks).

"Es biju strādnieks un arī pēc tam biju strādnieks, tad nebija saistīts ne ar kādiem karjeras jautājumiem, ne ar ko. Es biju tā audzināts, ka toreiz bija padomju laiki," stāstīja Siliņš.

Savukārt Jānis Ādamsons (PSKP iestājās armijā, no 1979. līdz 1992. gadam dienējis PSRS, vēlāk Krievijas flotē, bijis iekšlietu ministrs Māra Gaiļa valdībā, Rīgas domnieks, Saeimas deputāts, bijis Latvijas ceļā, LSDSP, Saskaņā), Mārtiņš Šics (PSKP iestājies astoņdesmitajos vai septiņdesmitajos gados, 10 gadus vadījis Katastrofu medicīnas centru, bijis Rīgas domes deputāts no Pilsoniskās savienības, tagad Latvijas Reģionu apvienības Saeimas deputāts) un Kārlis Krēsliņš (PSKP iestājās 1966.gadā, PSRS Bruņoto spēku pulkvedis, 15 gadus pasniedzējs Žukova kara akadēmijā, Latvijas aizsardzības akadēmijas rektors, NBS Štāba priekšnieks, kandidējis no ZZS, vēlāk pieslējies NA) kompartijā nokļuva padomju armijā. Tur neesot bijis citas izejas kā vien kļūt par komunistu.

Deputātam Ivanam Klementjevam (LKP iestājies 1985.gadā, sporta pedagoģijas doktors, bijis Rīgas domes, tagad Saskaņas Saeimas deputāts) par komunistu vajadzējis tapt, lai sasniegtu rezultātus sportā.

Vēl lielāka par Saeimas komunistu kopu ir komjauniešu frakcija. Jebkurš, kas mācījies skolā padomju gados, kļuvis par komjaunieti, piebilda Nekā personīga.