Sēt cerību sēklu bērnu sirdīs

Pirmajā pulcējas atvases no 6 līdz 12, bet otrajā no 13 līdz 18 gadiem. Sākotnēji to apmeklēja 57 bērni, bet nu skaits izaudzis līdz 180. Šogad, lai apmaksātu ēdināšanu, projekts ieguva finansējumu no labdarības programmas NATO Charity Bazaar, deviņus tūkstošus vērto čeku pasniedza aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (ZZS). Daudz palīdz arī vietējie, taču lielāko atbalstu nodrošina tieši amerikāņi, pēc kuru iniciatīvas radusies nometne. Sākotnēji dalībnieki meklēti caur sociālajiem dienestiem, bet nu pasākuma labā slava tiek nodota no mutes mutē un gribētāju ir tik daudz, ka dažiem vietu trūkuma dēļ arī jāatsaka, pirmdien vēsta laikraksts Diena."Mums gribas, lai katrs, aizbraucot mājās, apzinās, ka viņš ir vērtība, viņš ir mīlēts, viņa dzīvei ir plāns un ka katra viņa izdarītā izvēle var novest pie dažādiem iznākumiem," saka Tabita.Organizatori pasākumam gatavojas visu gadu, vācot gan ziedojumus, gan citu nepieciešamo: "Pirmajā reizē, kad bērni izkāpa no autobusa, jautājām, kur ir viņu līdzpaņemtās mantas, bet lielai daļai tādu nebija. Tas ir saprotams, ja, piemēram, uz visu ģimeni ir viens šampūns, skaidrs, ka viņi to nevar iedot līdzi. Tāpēc tagad jau laikus vācam drēbes un higiēnas piederumus, ar kuriem viņus nodrošināt." Koordinatore spriež, ka labumi, kurus jaunieši saņem, nav tikai materiāla rakstura: "Man šķiet, ka šiem bērniem ļoti bieži nav ar ko dzīvē lepoties. Piemēram, viņiem nav tik krutas drēbes kā klasesbiedriem, bet viņiem daudz nozīmē iespēja stāstīt, ka viņiem ir draugi Amerikā."Visi nometnes dalībnieki tur strādā brīvprātīgi, taču tas kvalitātei netraucējot: "Man bieži jautā, kā var dabūt cilvēkus, kas tik superīgi dara savu darbu bez maksas, tādus pat par maksu nevarot atrast. Taču tas vienkārši ir sirdsdarbs, citādi nevar. Jā, tu esi neizgulējies, noguris gan emocionāli, gan fiziski, bet tu redzi, kāda vērtība tā ir."Tabita spriež, ka visgrūtākā ir nometnes pēdējā diena: "Tad ir daudz asaru, jo tu esi pieķēries viņiem. Un saproti, ka ne visiem mājās ir labi apstākļi, var būt grūti ar iztikšanu. Aizsūti viņu mājās, bet nevari būt pārliecināts, ka viņš rīt būs paēdis. Taču es negribu teikt neko sliktu par vecākiem. Katrs vecāks mīl savu bērnu, kā viņš māk, dažreiz vienkārši dzīvē nav tik ļoti paveicies ar apstākļiem."Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 9.maija, numurā!