Analizējot šo projektu kopš tā pirmsākumiem, redzam, ka par tā nepārprotami politisko piegaršu liecina fakts, ka pēdējās iepriekšējās valdības sēdes laikā tika izmainīti Ministru kabineta noteikumi, kas nosaka Eiropas Savienības atbalsta līdzekļu saņemšanas kārtību, tādējādi radot situāciju, ka uz Latvijas piensaimniecības attīstībai paredzētajiem līdzekļiem varēja pretendēt tikai un vienīgi jaundibinātā SIA Latvijas piens.
Galvenais jautājums, uz kuru tā arī nav izdevies saņemt konkrētu atbildi, ir - kam nepieciešama šī ražotne? Tās plānotā pārstrādes jauda ir 200-250 tonnu diennaktī, un sākotnēji tiks ražoti tikai produkti, kurus iegūst izejvielas pārstrādes pirmajā stadijā, - vājpiena koncentrāts un saldais krējums, kas pēc būtības nav produkti ar augstu pievienoto vērtību, kā tas tiek pasniegts masu medijos. Pazīstot Latvijas un arī Eiropas piena industriju, ir pilnīgi skaidrs, ka ar tik mazām pārstrādes jaudām šāds projekts ir vairāk nekā bezjēdzīgs, jo tā saražotās produkcijas izmaksas nebūs konkurētspējīgas. Salīdzinājumam - a/s Preiļu siers kopējās pārstrādes jaudas ir 1050 tonnu diennaktī, turklāt mēs ražojam sieru Čedars, kas ir siers nr. 1 pasaules tirgos. Zinot līdzekļus, kas ieguldīti, lai sasniegtu šādus apjomus, jāsecina, ka, rēķinot uz vienu pārstrādāto tonnu piena, šis jaunais projekts būs vismaz divas reizes dārgāks.
Kur jaunais uzņēmums liks savu produkciju? Latvijā nav neviena uzņēmuma, kurš varētu pieņemt tālākai pārstrādei kaut vienu kravu vājpiena koncentrāta. Savukārt Eiropas tirgū nav neviena uzņēmuma ar tik mazām pārstrādes jaudām, un Latvijas piena ražotnei būs jākonkurē ar uzņēmumiem, kuru pārstrādes jaudas ir, sākot no 500 tonnām, un tie atrodas tuvāk Rietumeiropas tirgiem. Protams, tie varēs piedāvāt labākas cenas. Savukārt stāsti par to, ka nākotnē šajā ražotnē tiks izgatavoti sieri ar augstu pievienoto vērtību, ir tikai tukši solījumi. Un visbeidzot līdz šodienai neviens vēl tā arī precīzi nav pateicis, cik tad šī ražotne izmaksās. Tad nu arī rodas jautājums, kā šī ražotne plāno nodrošināt konkurētspējīgu cenu savai produkcijai. Vienīgā iespēja varētu būt tā, ka piena ražotāji piekritīs saņemt mazāku iepirkuma cenu, tādējādi subsidējot šo ražotni. Uz visa šī fona pavisam dīvaini skan apgalvojumi, ka šī rūpnīca ir nozīmīgs ieguldījums Latvijas piensaimniecības nozarē un novērsīs piena izvešanu uz Lietuvu.
Latvijas piensaimnieku problēma ir tā, ka vasarā Latvijā ievērojami pieaug piena ražošanas apjomi un katru dienu tiek saražotas vairāk nekā 2000 tonnu piena. Šīs rūpnīcas paredzamā teorētiskā jauda spēs nosegt labi ja vienu desmito daļu no šī apjoma. Vasarā vidēji diennaktī no Latvijas izved piena daudzumu, kas trīskārt pārsniedz jaunās rūpnīcas plānoto pārstrādes jaudu, tāpēc teikt, ka līdz ar jaunās rūpnīcas izveidi tiks apturēta piena izvešana uz Lietuvu, ir bezatbildīgi. Arī aplūkojot Latvijas piena pārstrādes ražotņu izvietojumu, var teikt, ka sliktāku vietu jaunas rūpnīcas celtniecībai ir grūti iedomāties. Pirmkārt, Jelgavā agrāk jau bija Zemgales piens, kam neveicās ar savu pārstrādes jaudu nodrošināšanu. Otrkārt, ļoti tuvu ir Lietuva, kur ir lielas piena pārstrādes rūpnīcas. Ievest pienu no Kurzemes arī nebūs iespējams, jo apjomi ir ierobežoti. Rūpnīcas projektam ir piešķirtas valdības garantijas 5 miljonu latu apmērā, lai tā attīstītāji varētu saņemt kredītu no bankas. Tas liecina, ka arī banka šajā projektā saskatīja ievērojamu risku, ja jau nevarēja piesaistīt finanšu resursus bez valdības garantijām. Arī presē šī projekta virzītāji ir vairākkārt atzinuši, ka bez valdības garantijas šo projektu nav iespējams realizēt. Tad seko loģisks jautājums - kāpēc tik perspektīvam un dzīvotspējīgam biznesa projektam ir nepieciešamas valsts garantijas?
Arī fakts, ka paši projekta attīstītāji tā finansēšanā piedalās tikai ar simbolisku ieguldījumu, neveicina pārliecību par atbildīgu saņemto līdzekļu izlietojumu. Finansējumu galvenokārt nodrošina valsts garantijas par kredītlīdzekļiem, kas ņemti šim projektam, Eiropas struktūrfondu nauda, un tikai 10 procenti ir pašu attīstītāju ieguldījums. Pagājušā gada 4. oktobrī veiktās izmaiņas Ministru kabineta noteikumos nr. 746 par lauksaimniecības un lauku attīstības kredītu garantēšanas kārtību paredz valsts garantētās ieguldījumu summas paaugstināšanu līdz 1,2 miljoniem latu - gandrīz precīzi tādu apjomu, kādu šī projekta īstenošanā iegulda paši tā attīstītāji. Tādējādi šķiet, ka pašu attīstītāju ieguldījums un atbildība šajā projektā ir tuvu nullei.
Nešauboties uzskatu, ka šajā projektā ieguldītajiem līdzekļiem noteikti varēja rast krietni lietderīgāku izmantojumu. Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība (LPCS) bija iesniegusi zemkopības ministram priekšlikumus par iespējām izlietot šos līdzekļus industrijas attīstību veicinošiem projektiem, tomēr tie tika ignorēti. Ir radīta absurda situācija, ka par ES piešķirtās naudas izmantošanu tiek runāts ar personām, kuras, neskatoties uz dāsnajām subsīdijām, ir iemācījušās pārstrādāt nepilnus 5 procentus no iepirktā Latvijas piena. Savukārt tos uzņēmējus, kuri pārstrādā 95 procentus piena, nemaz neaicina uz sarunām. Iepriekš minētais rada pamatotu jautājumu - vai Latvijas piena ražotnes būvniecība Jelgavā nav šaura uzņēmēju loka īstermiņa biznesa projekts, kam tiek dāsni piešķirti valsts līdzekļi, lai gan redzams, ka projekts ir lemts neveiksmei?A