Kā aģentūru LETA informēja ST priekšsēdētāja palīdze Līna Kovalevska, ST atzina, ka attiecībā uz uzturlīdzekļu parādniekiem pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams. Tiesa, vērtējot ierobežojumu, atzina, ka tas ir noteikts ar likumu un ierobežojumam ir leģitīmi mērķi - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības aizsardzība. Proti, norma veicina gan to, ka bērns saņem viņa attīstībai nepieciešamos līdzekļus no vecākiem, gan to, ka valsts atgūst tos līdzekļus, kurus bērna uzturēšanai nodrošinājis Uzturlīdzekļu garantiju fonds.
Tomēr ST atzina, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo bērnu tiesības uz privāto dzīvi. Cita starpā tiesa norādīja, ka parādnieka bērna identificēšanas rezultātā trešajām personām pieejamā informācija var norādīt uz to, ka bērna vecākam ir bijis strīds par konkrētā vai cita bērna uzturēšanu, vecāks labprātīgi nepilda tiesas spriedumu un uzturlīdzekļus viņa vietā maksā valsts. Šādas informācijas nonākšana trešo personu rīcībā var radīt nelabvēlīgas sekas bērnam, piemēram, pakļaut bērnu emocionālas vardarbības riskam, izraisīt viņam diskomforta izjūtu, veicināt sociālu atstumtību. ST konstatēja, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā netika izskatītas un vērtētas alternatīvas, kas bērnu tiesības aizskartu mazāk, taču šādas alternatīvas pastāv.
Tādējādi ST atzina apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 96.pantam.
Tiesa norādīja, ka, atzīstot apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 96.pantam vienīgi tiktāl, ciktāl tā attiecas uz parādnieka bērnu, parādnieka datu publiskošana netiks pārtraukta un turpinās nesamērīgi ierobežot parādnieka bērna pamattiesības. Tādējādi tiesa nāca pie slēdziena, ka parādnieka bērnam Satversmes 96.pantā noteikto pamattiesību aizsardzību var nodrošināt tikai visa apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma atzīšana par neatbilstošu Satversmei.
Spriežot par brīdi, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, ST atzina, ka likumdevējam šajā gadījumā ir jāievēro līdzsvars starp dažādām bērna pamattiesībām, proti, tiesībām uz attīstību un tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Likumdevējam ir nepieciešams laiks, lai izvērtētu, kā šīs tiesības līdzsvarot, tādēļ ST noteica, ka apstrīdētā norma zaudē spēku 2017.gada 1.februārī.
Apstrīdētā norma Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā nosaka, ka Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija publisko ziņas par parādnieku, ja iesniedzējs tam piekritis un fonda administrācija nav saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm. Ziņas par parādnieku tiek publiskotas ar mērķi aizsargāt bērna tiesības un veicināt vecāku pienākuma pildīšanu - uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī atbildīgu un godprātīgu saistību izpildi.
Lieta ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Tiesībsargs gan pirms, gan pēc apstrīdētās normas pieņemšanas esot aicinājis Saeimu novērst trūkumus apstrīdētajā normā, jo tā nesamērīgi ierobežojot personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
Ar apstrīdēto normu noteiktajam pamattiesību ierobežojumam gan esot leģitīms mērķis - veicināt vecāku pienākumu pildīšanu, taču esot apšaubāms tas, ka šāds tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību ierobežojums palīdz šo mērķi sasniegt. Tiesībsargs norāda, ka uzturlīdzekļu parādnieki lielākoties esot personas, kurām nav ienākumu un vērtīgu īpašumu, turklāt viņu nespēja pildīt tiesas spriedumu par uzturlīdzekļu piedziņu esot atzīta likumā noteiktajā kārtībā.
Tiesībsargs norāda, ka trešajām personām neesot tiesiska pamata uzzināt uzturlīdzekļu parādnieku personas datus. Tas varot novest pie personas datu nelikumīgas apstrādes, piemēram, identitātes zādzības. Savukārt personu un institūciju loks, kurām ir tiesības iepazīties ar Uzturlīdzekļu garantiju fonda rīcībā esošo informāciju par parādniekiem, jau iepriekš esot noteikts normatīvajos aktos.