Strautiņš: Iedzīvotāju skaita samazināšanās Latviju padarīs mazāk pievilcīgu

"Iedzīvotāju skaita samazināšanās var drīzāk nevis pievilināt kādu, bet gan padarīt šo vietu mazāk pievilcīgu. Pat ar pieaugošu cilvēku skaitu pasaulē ir daudz vietu, kuras iztukšojas, arī valstīs ar augstu dzīves līmeni un patīkamu klimatu. Pamestus ciemus var redzēt stundas brauciena attālumā no Barselonas – vienas no pasaulē bagātākajām un interesantākajām pilsētām. Tajā pašā laikā cilvēki turpina spiesties iekšā it kā pārapdzīvotajā Nīderlandē un Anglijā, taču pat šajās zemēs ir vietas, kur uztraucas par depopulāciju," pastāstīja Strautiņš.Eksperts uzsvēra, ka cilvēku ieceļošana vienmēr ir notikusi un arī notiks. "Arī 90.gadu sākumā, kad Latvijā bezdarbs bija 20% un vairāk, un algu līmenis šeit bija absolūti niecīgs, salīdzinot ar to, kāds tas bija Rietumeiropā, šeit brauca cilvēki no tās pašas Rietumeiropas, jo viņiem bija specifiskas zināšanas, kuru šeit trūka. Es domāju, ka patiesībā šāda imigrācija pretstatā zemas kvalifikācijas cilvēku masveidīgai ievešanai no mazāk attīstītām valstīm būs tas, kas nākotnes ekonomikai būs ļoti nozīmīga lieta," paskaidroja Strautiņš.Viņš klāstīja, ka diskutētāji par mazkvalificēta darbaspēka ievešanas nepieciešamību bieži vien iekrīt uz kļūdu, ko teorijā sauc par "lump sum of labour fallacy" jeb nemainīgā darba apmēra kļūdu, domājot, ka ekonomikā ir noteikts darba apmērs, kas ir jāpaveic, un, ja samazinās cilvēku skaits, tad automātiski trūkst darbinieku. "Tas tā var nebūt. Tāpat var strauji augt iedzīvotāju skaits, bet darbaspēka trūkt, jo nodarbinātība pieaug vēl straujāk. Cilvēku skaita samazināšanās negatīvi ietekmētu te notiekošās ekonomiskās aktivitātes apmēru, jo īpaši iekšējo pieprasījumu, tamdēļ arī pieprasījums pēc darbaspēka var samazināties proporcionāli vai pat vairāk. Tas, ka cilvēku kļūst mazāk, nebūt nenozīmē, ka trūks darbinieku. Turklāt tas, ka cilvēku kļūst mazāk un mainās viņu vecuma struktūra, arī piespiedīs cilvēkus strādāt ilgāk. Mūsu vecuma cilvēki droši vien pensijā ies tikai pēc 70 gadu vecuma. Tā kā darbaspēka piedāvājums augs arī šādā veidā. Un arī patiesībā novērst tādu situāciju, ka darbaspēka tiešām trūkst," teica "DnB NORD Bankas" ekonomikas eksperts.Strautiņš norādīja, ka izvairīšanās no darbaspēka iebraukšanas nevajadzētu būt pašmērķim. "Es lietotu tieši vārdu "iebraukšana", nevis "ievešana", jo nevienu te atvest nevaram, cilvēks ir brīva būtne, pats izvēlēsies, kurp doties. Ja vēlamies būt pārtikusi zeme un vēlamies, lai mūsu ekonomika augtu, ir divas iespējas – vai nu ražot preces lielos apmēros par zemu cenu, un tur vajag daudz darbaroku, vai arī ražot preces ar augstu pievienoto vērtību, kur vienas vērtības saražošanai nevajag tik daudz roku, bet gan ļoti būtiski ir, ka darbinieks ir gudrs. Šāda izšķiršanās, manuprāt, nav formulēta gluži precīzi. Šāds pretnostatījums dzīvo pilsētu folklorā. Piemēram, arī valstīs, kur ir ļoti augstas algas, var ražot preces, kas ir vidējas vai zem vidējas kvalitātes, un to var darīt arī pietiekami efektīvi. Rīgas veikalos var nopirkt konservētus gurķus un zirņu burciņas no Vācijas, kas ir valsts ar ļoti augstām darbaspēka izmaksām, bet tajā pašā laikā tā spēj to visu saražot ļoti efektīvi," paksaidroja Strautiņš.Viņš arī minēja, ka saistībā ar darbaspēka ievešanu jeb iebraukšanu ir būtisks jautājums, kāda ir pārējo pasaules valstu iedzīvotāju motivācija braukt uz Latviju."Pašlaik Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāji ir aptuveni 40% virs vidējā pasaules līmeņa. Tas ir labs, taču ne superizcils rādītājs. Ja runājam par Latvijas ilgspējīgas izaugsmes tempu turpmākajos desmit gados, visbiežāk tiek minēts, ka gadā IKP varētu pieaugt par 3,5–4%. Tas vairāk vai mazāk ir arī sagaidāmais pasaules ekonomikas izaugsmes temps. Tātad Latvijā noteikti dzīve kļūs labāka samērā strauji, bet katrā ziņā nevaram būt pārliecināti, ka mēs ļoti strauji atrausimies no vidējā pasaules līmeņa. Eiropā ir valstis ar desmitiem miljoniem cilvēku, kur dzīves līmenis augstāks un kur novecošanās process ir jau laidis dziļākas saknes, un šīs zemes varētu būt tās, kas piesaista daudz vairāk imigrantu," pastāstīja Strautiņš.Vienlaikus viņš uzsvēra, ka vietās, no kurām cilvēki aizbrauc, parādīsies koki, jo Latvijā mežs, nevis pilsētas un ciemi, ir agresīva ekosistēma. "Ja mežiem ļautu, tie aizņemtu deviņas desmitdaļas mūsu valsts teritorijas. Neviens šeit nebrauks no Āfrikas vai Dienvidāzijas, lai līstu līdumus un ar savām rokām nodrošinātu iztiku. Liela daļa patlaban apdzīvotu vietu nākotnē vienkārši beigs pastāvēt. Cilvēkiem aizbraucot no vecām koka mājām laukos, tās ļoti drīz kļūst neapdzīvojamas. Tas pats notiks ar padomju laikos celtajiem silikātķieģeļu daiļumiem pie fermām. Jau iepriekš biju domājis — kad pienāks tas brīdis, kad redzēšu pirmo sabrukušo sociālisma laiku daudzdzīvokļu māju, un šopavasar tas pirmo reizi notika, bija interesanta sajūta. Tajā pašā laikā pilsētās, kurās ir dinamiska attīstība, nekas īpaši tukšs nepaliek, īres cenas Rīgā ir visnotaļ atbilstošas tam, ko šeit var nopelnīt. Tātad palikušais iedzīvotāju kopums koncentrēsies pievilcīgākajās pilsētās un to apkārtnes privātmāju rajonos, bet agrāk apdzīvotajās lauku teritorijās būs intensīvās lauksaimniecības plašumi vai meži," teica Strautiņš.