Pirms pāris dienām pārlapojot plānotāju, skatiens apstājās pie atzīmes – uzrakstīt apsveikumu Svetlanai Bless 80 gadu jubilejā 4. novembra rītam. Apsveikums pārtop atvadu vārdos un patiesībā ļoti piestāv Sveķim, kā viņu sauca teātrī gandrīz visi, latviskojot Omskā dzimušajai meitenītei doto vārdu. Viņas dzīvē paradoksu netrūka, un viņas nelabojami lieliskā humora izjūta ļāva viņai pašai savu dzīvi dokumentēt un pārvērst grāmatā … jo bij tas muļķa klauns…, kas var sacensties ar Karela Čapeka skatījumu uz dzīvi un teātri.
Dzimusi tālu prom no Latvijas, viņa kļuva par latviešu aktrisi. Drīzāk par spīti, nekā ļaudamās dzīves piedāvājumiem. Pēc profesijas cirka māksliniece jeb klauns, kādus sagatavoja Maskavā Cirka un estrādes mākslas skolā, viņa atgriezās Latvijā, bet nevis cirkā vai Operetes teātrī, kas liktos pašsaprotams ceļš, bet Valmieras teātrī, kur strādāja no 1969. līdz 1976. gadam pie Oļģerta Krodera un Māras Ķimeles viņu ziedu laikā. Par tur pavadītajiem gadiem klīst daudz nostāstu, jo tie piederas jaunībai, un jauni tolaik ir viņi visi. Un kaut arī liktos, ka Sveķis, kurš uz visu šai pasaulē skatās no paradoksālās puses, pats savu dzīvi arī nespēj uztvert nopietni, viņa iziet pie gados stipri vecāka vīra, Filharmonijas dziedātāja Ādolfa Puķes, laiž pasaulē meitu Ievu un pārceļas dzīvot uz Rīgu. No otras puses, tas varētu būt bijis pārsteigums arī viņai pašai.
Nacionālajā teātrī viņa ierodas 1977. gadā, un viņai tiek piedāvātas samērā mazas lomiņas, kas nesagādā ne slavu, ne prieku, ne gandarījumu. To viņa gūst ārpusteātra programmās, runājot feļetonus un humoreskas kopā ar tādiem pašiem humormīļiem kā Egons Maisaks un Edmunds Freibergs un apceļojot visu Latviju. Šādā veidā, pat ja to varētu uzskatīt par piepelnīšanos ārpus darba laika un vietas, Sveķis uzaudzē profesionālos muskuļus savas dzīves lielajam iznācienam Teātra dienas rēvijā, kur gandrīz 10 gadu, gandrīz 40 vakaru pēc kārtas pie pārpildītām zālēm analizē Latvijas politiķus un viņu pieņemtos lēmumus šķietami nevainīgā ampluā – mītiskā, zem skatuves mītošā Teātra žurka, vārdā Kornēlija. Kornēlijas "tēvs" ir Edmunds Freibergs, tolaik teātra galvenais režisors, un abu prasme asprātīgi apspēlēt politiskos notikumus no klubu un kultūras namu lokālajām skatuvēm uznāk uz Nacionālā teātra lielās skatuves. Par šo mūža darbu Svetlana Bless 2000. gadā saņem Spēlmaņu nakts žūrijas speciālbalvu, tādējādi «legalizējot» humora un satīras nozīmīgo lomu sabiedrībā, par spīti tam, ka ne visi cilvēki, bet vēl jo vairāk ne visi politiķi, ir apveltīti ar humora izjūtu un spēj pasmieties paši par sevi.
Kas tad bija žurkas Kornēlijas fenomena pamatā vēl bez vērīgas un dzēlīgas acs, trenētas politikas analīzē? Kāpēc skatītāji biļetes izpirka momentā un lielākā tiesā gadījumu bija sajūsmināti par Kornēlijas uznācienu ik gadu Teātra dienā un daudzus vakarus pēc tās? Vai Kornēlijas spalvu spodrināja arī viņas tandēma biedrs Circenis, ko spēlēja Jānis Skanis? Šie jautājumi ir plašāka raksta vērti, bet šodien gribas piesaukt Kornēlijas spožumu, kas, cita starpā, bija arī ārējs. Viņas kostīms spīdēja un vizuļoja, viņa šarmēja un koķetēja, viņa jokoja un nesa cauri tos, kam pieder vara un pie kuriem ikdienas skatītājs "tiek klāt" tikai Saeimas vēlēšanās, viņa radīja ilūziju, ka caur smiekliem var atrisināt problēmas. Un vēl – žurka Kornēlija bija gudra, viņai bija tiešais «vads» ar augšām, proti, viņa zināja vairāk nekā ikdienas skatītājs. Uz allaž bēdīgā, nošņurkušā un vārā Circeņa fona Kornēlija jutās kā dāma. Te nu mūža otrajā pusē bija pienākusi viņas zvaigžņu stunda, kurai pamati tika ielikti tik smalkajā profesionālās izglītības iestādē Maskavā.
Protams, veselībai sašķoboties un Kornēlijas un Circeņa savienībai noejot no teātra skatuves, kritiens vientulībā un nevajadzības sajūtā būtu bijis baiss, ja ne Ieva. Viņa no tipiska teātra bērna, ko režisori labprāt izmanto bērnu lomās, jo šis bērns ir artistisks un ar gariem, baltiem un cirtainiem matiem, izauga par izcilo Valmieras teātra aktrisi Ievu Puķi, mantojot mātes teicamo humora izjūtu, aso prātu un perfekto formas izjūtu. Viņas ģimene tad arī rūpējās par to, lai dzīves nogalē Sveķim tomēr būtu, par ko priecāties. Un bija. Par spīti visam.