Arī viņu viedoklis ar vecāku starpniecību tiek tiražēts tālāk interneta vidē, un tādējādi samazinās vakcinēto bērnu skaitu. Tas ir kā arguments vakcinācijas pretiniekiem teikt, ka, lūk, ārsti paši neiesaka vakcināciju. Kā šo situāciju risināt?
Neviens mūsdienīgs, moderns ārsts sen vairs neapšauba viedokli, ka imunizācija ir viena no visefektīvākajām un izmaksu ziņā racionālākajām veselības profilakses metodēm. Ar tās palīdzību, pasargājot no infekcijas slimībām, ik gadu visā pasaulē tiek glābti vairāk nekā trīs miljoni dzīvību, bet Latvijā ik gadus tieši ar vakcināciju tiek novērsts ap 30 000 infekcijas slimību gadījumu un 160 nāves gadījumu. Diemžēl mediju vidē par vakcināciju joprojām ir ārkārtīgi daudz mītu, un ir grūti tos visus atspēkot. Sabiedrība ir sabaidīta ar zinātniski nepamatotu, sagrozītu un absurdu informāciju, un ikviens, kurš to lasa, piemēram, sieviete bērna gaidīšanas laikā, var pamatoti sajust lielu stresu un neziņu, kā rīkoties. Mēs visi taču vēlam savam bērnam vislabāko, gribam viņu redzēt veselu un laimīgu. Bet kam uzticēties, uz ko paļauties, kā saprast, vai vakcinācija tiešām dara bērnam tikai labu, ja reiz medijos par imunizāciju lasāms tik daudz kritikas? Diemžēl visas šīs pretrunīgās informācijas kontekstā valsts finansētā bērna vakcinācija no vecāku puses arvien biežāk tiek uztverta galīgi nepareizi - nevis kā vērtīga dāvana, bet gan kā smaga nasta.
Manuprāt, mūsu sabiedrībā joprojām ir par maz atraktīvu, autoritatīvu informācijas avotu, kur vecāki patstāvīgi varētu gūt pārliecinošas atbildes uz visiem ar vakcināciju saistītajiem jautājumiem. Ir speciālistu, ārstu raksti populāros bērnu un vecāku interneta portālos, radījumi radio un TV. Tas viss ir labi un nes augļus, jo ikdienā redzam, ka līdzās imunizācijas kritikai pieaug arī sabiedrības izpratne par vakcināciju.
Tomēr ar to visu joprojām ir par maz. Pēdējo gadu statistika uzskatāmi parāda negatīvu tendenci - vakcinācijas aptvere Latvijā ar katru gadu samazinās. Ik gadu ap 1000-2000 bērnu nesaņem potes pret daudzām šķietami aizmirstām infekcijas slimībām, kas ar laiku var radīt pietiekami lielu pret slimībām uzņēmīgu cilvēku grupu - nopietnu epidēmijas draudu faktoru.
Lai problēmu risinātu, manuprāt, ideāli būtu izveidot vakcinācijas jautājumiem veltītu mājaslapu, kurā padomus sniegtu un ar viedokļiem apmainītos zinoši, profesionāli un savā nozarē atzīti mediķi. Mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, un katram ir tiesības uz savu viedokli, arī vakcinācijas noliedzējiem. Taču tas nedrīkst parādīties kā augstākā un vienīgā patiesība - blakus jāliek zinātniski pārbaudīta, uz medicīniskiem pētījumiem balstīta informācija, kas parasti šos antivakcinācijas pārstāvju argumentus viegli apgāž un pierāda viņu viedokļa maldīgumu.
Diemžēl valstī joprojām trūkst naudas plānveidīgai, sistemātiskai sabiedrības izglītošanai par imunizācijas jautājumiem. Ir atsevišķas ļoti labas nevalstisko organizāciju aktivitātes, projekti vai akcijas, taču ar to vien ir par maz. Jābūt valstiski pārdomātai sistēmai, kā un ko izglītot, jo tikai tad valsts ieguldītā nauda bērnu imunizācijā nesīs cerētos rezultātus - bērni tiks pasargāti no saslimšanas, un tas ļaus ekonomēt valsts naudu.
Jāatgādina, ka arī ģimenes ārsti šodien nespēj nodrošināt plašu un pietiekamu vakcinācijas jautājumu skaidrošanu lielās slodzes dēļ. Situāciju varētu uzlabot fakts, ka Veselības ministrija šogad piedāvā ģimenes ārstiem praksē pieņemt otru valsts apmaksātu medicīnas māsu, kas īpaši nodarbosies ar profilakses, t. sk. imunizācijas, jautājumiem. Šo māsu darbs, jādomā, uzlabos imunizācijas aptveri. Bez šī pozitīvā soļa, manuprāt, lietderīgi būtu valsts paspārnē veidot arī imunizācijas skolu, kurā ārsti un māsas kursu veidā varētu apgūt jaunākās zināšanas par vakcināciju. Tādējādi pašu ārstu vidē tiktu kliedētas šaubas un daļēja neziņa par jaunajām vakcīnām, piemēram, par pneimokoku infekciju, vējbakām vai rotavīrusu.
Vecākiem vēlētos atgādināt, ka katru dienu savā dzīvē mēs izdarām izvēles, par kurām uzņemamies atbildību. Arī jautājums vakcinēt vai nevakcinēt bērnu ir vecāku izvēle, un, ja nevakcinētais bērns saslims, iespējams, smagi, varbūt pat kļūs par invalīdu, vai vēl ļaunāk - ies bojā, tā arī būs vecāku atbildība. Viena lieta, ja vecāki bērnu nevakcinē medicīnisku indikāciju dēļ, pavisam cita - nevakcinēt bērnu tikai tāpēc, ka vecāki to vienkārši negrib, jo netic vakcinācijai, uzskata to par nevajadzīgu u. tml. Latvijā izveidotais valsts vakcinācijas kalendārs pret 13 infekcijas slimībām ir viens no labākajiem Eiropas Savienībā. Šis kalendārs sniedz vecākiem skaidras vadlīnijas, kā vislabāk pasargāt bērnu no infekcijas slimībām. Ja vecāki atsakās šo valsts garantēto privilēģiju pieņemt un bērns tomēr saslimst, manuprāt, viņiem būtu jāpiedalās bērna ārstēšanā arī ar savu finansējumu. Ārstējot ar vakcīnregulējamām slimībām sasirgušus bērnus, tiek tērēta valsts nauda, ko varētu atlicināt citām ne mazāk svarīgām bērnu veselības aprūpes vajadzībām, piemēram, jauno tehnoloģiju un iekārtu iegādei smagi slimo bērniņu ārstēšanai, kam šodien Latvijā nav pietiekamu resursu. Taču valstij ir jādomā, jāmeklē risinājumi, kā pastiprināt vecāku atbildību par bērnu veselību, tai skaitā par pieņemtajiem lēmumiem vakcinācijas jomā, vienlaikus izturoties humāni pret bērnu
Patlaban jāteic, ka ar vakcīnām regulējamo infekcijas slimību jomā Latvijā valda liels miers - nav lielu epidēmiju, viss šķiet kārtībā, taču šis miers ir mānīgs. Šodien mēs dzīvojam uz iepriekšējos gados imunizācijas jomā ieguldītā lielā darba rēķina, kad tika nodrošināta bērnu vakcinācijas aptvere virs 95%. Šim skaitlim samazinoties zem 80%, aina var krietni mainīties. Taču vai tiešām jāgaida nopietni slimību uzliesmojumi, lai sabiedrība noticētu vakcinācijas milzīgajai pozitīvajai ietekmei uz mūsu visu kopīgo veselību?