Vidusskolu beidzējiem vissliktākie rezultāti matemātikas un vēstures eksāmenos

Kāds ir ebreju varenības Lielais noslēpums? Viņi pirms ~2000 gadu ieviesuši savas kopienas locekļiem obligāto lasīt/rakstīt prasmi. Tajā laikā tā bijusi liela extra. Pirms tam viņi ir bijuši zemnieku tauta, bet elementārā lasītprasme viņus ir padarījusi par ietekmīgāko tautu pasaulē. Kāpēc daudziem Latviešu strēlniekiem ir izdevies ieņemt augstus amatus jaunās Padomju valsts struktūrās? Tāpēc, ka sākoties 1. Pasaules karam, krievu vienībās bija 90% analfabētu, bet latviešu vienībās tikai ap 10%. Arī vēlākos Padomju laikos latviešiem izdevās "izsisties" tikai pateicoties tam, ka vidējais izglītības līmenis latviešu vidū bija augstāks par vidējo PSRS.

Sen zināma patiesība, ka „Centralizētie eksāmeni” tomēr daļēji ir arī laimes spēle un parastā metode atzīmēt kādu no atbildēm ļauj veiksmei daudz kur paspīdēt. Centralizētie obligātie eksamēni būtu jākārto divos priekšmetos – latviešu valodā un matemātikā, bet pārējie pēc izvēles, atbilstoši katras Latvijas augstskolas iedibinātai savai specifikai par atbilstošiem iestājeksāmeniem. Centralizētie eksāmeni paliktu, lai gribētāji varētu klasificēties ES augstskolām, kur tāpat daudzām ir savi iestājeksāmeni un pat pirmsstudiju mācību laiki. Tas viss atbrīvotu augstākās mācību iestādes no nevajadzīgās, bet pastāvošās prakses - mācīt vēlreiz skolas materiālu, jo skolu abiturienti dažkārt nemāk pat saskaitīt daļskaitļus. Diemžēl, tas ir fakts un par to ir ļoti nopietni jādomā, jo neskatoties uz sekmīgi nokārtotiem centralizētiem eksāmeniem pirmā kursa studenti praktiski nevar tikt galā ar elementāriem jautājumiem, kas ir iekļauti viņu skolas kursā saskaņā ar izglītības standartiem. Šāds solis samazinātu pirmseksāmenu spriedzi, atļautu veikt centralizēto eksāmenu izvēli un augstskolām ļautu atlasīt tiešām tos, kas grib un var studēt konkrētajā augstskolā, kā arī atlasīt talantīgos, kuriem būtu jāpievērš īpaša valsts uzmanība neatkarīgi no mantiskā stāvokļa vai skolas prestiža. Iedibinot šādu sistēmu var parādīties noteikta skolēnu grupa, kas ir tiešām īpaši talantīgi – izcila izpratne + prasmes - un kas būtu novērtējams visiem internetā. Par šādu skolēnu tālāku atbalstu būtu vēlams rūpēties īpaši, piemēram, piešķirot valsts stipendiju studiju laikā un cita veida atbalstu. Vispār ir jāatdala tie skolēni, kas ir radoši un māk skatīties no dažādiem skatu punktiem uz lietām no tiem, kas ir īpaši spējīgi prasmēs. Tas nenozīmē kādus noniecināt, bet palīdzēt viņiem attīstīties katram savā nozarē un tās jomā. Katras īpašās spējas ir zelta vērtas un tās ir produktīvi jāizmanto. Domājams, ka visai īsā laikā tādējādi izveidotos skolēnu motivācijas platforma, kur tie, kas nebūs īpaši spējīgie izpratnē, prasmēs vai abos kopā, tomēr būs ieguvuši punktu skaitu, kas viņiem ļautu gan kārtot centralizētos ekāmenus, gan kārtot augstskolu eksāmenus, kā arī iet tālāk apgūt kādu profesiju profesionalās izglītības laukā.

Latvijas izglītības sistēmā joprojām turpinās izglītības reformēšana. To veic jau septiņpadsmitais izglītības ministrs pēc neatkarības atjaunošanas. Par izglītības sistēmu atbildīgas ir bijušas visas sava laika vadošās politiskās partijas: Latvijas ceļš - Andris Piebalgs, Jānis Vaivads, Jānis Gaigals; TB/LNNK - Māris Grīnblats; Saimnieks - Juris Celmiņš; Tautas partija - Silva Golde, Māris Vītols, Kārlis Greiškalns; Latvijas Pirmā partija – Juris Radzevičs; Jaunais laiks - Kārlis Šadurskis, Ina Druviete; Zaļo un zemnieku savienība - Baiba Rivža, Tatjana Koķe, Rolands Broks; Reformu partija - Roberts Ķīlis, Vjačeslavs Dombrovskis un atkal, tagad gan no Vienotības - Ina Druviete. Kuriem no viņiem bija skolu pieredze? Varbūt M.Vītolam ar LU bakalaura grādu, varbūt zinātniekiem, varbūt juristiem J.Radzēvičam vai R.Brokam? Neliela skolu pieredze bija A.Piebalgam, bet viņš, mēģinādams ieviest ārzemju pieredzi, visu sagrieza ar kājām gaisā - skolēni varēja izvēlēties ko mācīties. Protams, viņi neizvēlējās ķīmiju un fiziku! Bijušais, pēc skaita priekšpēdējais ministrs V.Dombrovskis, lai izpatiktu darba devējiem un celtu savu prestižu, panāca, ka visiem obligāti būs jākārto centralizētais eksāmens ķīmijā un fizikā. Tas nekas, ka nav nepeiciešamā skolotāju sagatavošana, nav nepieciešamā materiālā bāze, nav nepieciešamie mācību līdzekļi – bet ir ideja! Izvēles brīvību skolvadībā un mācību saturā vēlējās ieviest R.Ķīlis - labi, ka nepaspēja, jo tad gan katrs rīkotos kā māk vai kā nemāk. Bet tās nebija vienīgās R.Ķīļa „ieceres”! Daži priecājas, ka R.Ķīlis sakustinājis „stāvošo dīķi”, bet sakustināts tas dzidrāks un skaidrāks netop, tieši otrādi –„sāk jau smakot”. Ja izglītību salīdzinātu ar mājas būvēšanu, tad pamati ir pamatskola, sienas – vidējā (vispārējā vai profesionālā) izglītība, jumts – augstākā izglītība. Katram sava vieta, tomēr būvēt nesāk no jumta. Šodien jākonstatē, ka kļūda ir pašos pamatos. Arī sienas nav īstās, jo vajagot panākt proporcijas izmaiņas - vispārējo pret profesionālo izglītību kā 50:50. Bet kā ir faktiski - 65:35! Izmainīt neizdosies, kāmēr pastāvēs princips – nauda seko skolēnam - vidusskolas savējos nelaidīs projām, tām palīdz pašvaldības, „piemetot” nelielas stipendijas tiem, kas paliek skolā. Igaunija ļoti nopietnus ERAF līdzekļus investēja profesionālās izglītības infrastruktūrā. Igaunijas profesionālās izglītības skolas ir sakārtotas un nodrošinātas ar modernākajām tehnoloģijām, programmām. Samazinās skolēnu skaits, tiek slēgtas skolas, jo nav bērnu un jauniešu. Toties augstskolas un to izstrādātās studiju programmas aug kā sēnes pēc lietus. Ko tikai neizdomā - vienā dienā vienlaikus tiek akreditētas sešas studiju programmas „Karjeras konsultants”, tajā skaitā trīs universitātēs. Kādā augstskolā radīta programma ar nosaukumu „Trīs I” - inovācijas, investīcijas, intuīcija! Tātad studeniem mācīs „intuīciju”? Katru gadu diplomu saņem aizvien jauni politologi, sociologi, ekonomisti, juristi, kuriem šeit nav darba. Valsts ne tikai velti izšķiež naudu, bet zaudē arī savus cilvēkresursus, jo aizbraucēju skaits turpina augt. Par budžeta (nodokļu maksātāju) naudu izskolotā juriste ārzemās strādā par pārdevēju, politologs noliktavā, bet skolotājs zemnieku laukos. Maģistrantūras studijas turpat divdesmit gadus bija augstskolu lielais bizness, jo nebija budžeta vietas un studijas maksāja paši studējošie. Un tikai pēc divdesmit gadiem atļāva pielīdzināt PSRS laika augstāko izglītību maģistra grādam! Kam tas bija izdevīgi – pirmkārt, privātajām augstskolām! Pēc neatkarības atgūšanas PSRS laika zinātņu kandidāta disertācijas tika nostrificētas (pielīdzinātas) Latvijas doktora grādam. Izveidoja padomes, nodrošināja darbu, tika tērēti līdzekļi. Ko ieguva – neko, toties paspēja kādam „ieriebt” – jo, lūk, tavs zinātniskais darbs ir pārāk politizēts. Un atkal Igaunija - tur šādu manipulāciju neveica. Latvijā atvēra koledžas. Tajās 2-2,5 gados var iegūt pirmā līmeņa augstāko izglītību, savukārt, universitātē vai akadēmijā 3 gadu laikā iegūst augstāko (bakalaura) izglītību. Arī koledžās studētāju skaits mazinās. Ko darīt? Risinājums – koledžās sāk uzņemt audzēkņus pēc devītās klases, lai tie apgūtu profesionālo vidējo izglītību. Iekārtas, laboratorijas un mācībspēku pietiek. Koledžā studentiem un audzēkņiem māca tie paši mācībspēki (skolotāji) – „no rīta vieniem, pēcpusdienā tiem otriem”. Varbūt nākotnē koledžās varētu apgūt arī arodizglītības otro līmeni – mācīt kādu arodu? Mērnieku laiku izglītības sistēmā turpinās, paliek jautājums – cik ilgi?

Matemātikā ir obligātais eksāmens,t.,i. tas jākārto visiem vidusskolas beidzējiem, bet vēsturē- izvēles, tas nozīmē, ka šo eksāmenu izvēlas tie, kuriem šķiet, ka viņi vēsturi zina. Vai šie rezultāti ir salīdzināmi?

Tas, ka vēsturē, ir štruntīgi, lai gan, piemēram, manai mazajai māsai fakts, ka vēsture ir ļoti noderīgs priekšmets, bija atklājums. Studējot ekonomiku ārpus Latvijas.

matemātika skaidrs, tā lielākai daļai nav patikusi nekad. un vēsturi musu bāleliņi visu laiku raksta un pārraksta pēc savām vēlmēm, ka skoleni vienkārši nespēj izsakot kura interpretācija šobrid tiek uzskatīta par pareizo.

Kaut kas jau īsti kārtībā nav, jo matemātikas eksāmens ir teju pamatskolas līmenī.