Latvijas īpatnība gan ir tā, ka mūsu sociālie partneri - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) - pārstāv krietni mazāku strādājošo skaitu, nekā tas ir citās ES valstīs. Piemēram, Skandināvijā arodbiedrībās iestājušies ap 70% darba ņēmēju, Latvijā tie ir tikai padsmit procenti, turklāt absolūtais vairākums - publiskajā sektorā. Tāpat mūsu valstī reti tiek slēgti koplīgumi uzņēmumos, nemaz nerunājot par nozares koplīgumiem, un faktiski sociālais dialogs notiek tikai valsts līmenī.
Bez vienošanās neiztikt
Sociālā dialoga galvenais uzdevums ir nodrošināt sociālo stabilitāti, lai izvairītos no streikiem un citām protesta akcijām, kas paralizē ekonomisko dzīvi.
Latvijā sociālais dialogs savu līdzsvarojošo spēku uzskatāmi parāda, piemēram, vairāku iespējamu Darba likuma grozījumu iestrēgšanā, par ko darba devēji un arodbiedrības nespēj vienoties. Piemēram, LDDK jau izsenis sniedz priekšlikumus grozījumiem Darba likumā, lai piemaksas par virsstundām no pašreizējiem 100% tiktu samazinātas uz pusi, taču, tā kā tam kategoriski nepiekrīt LBAS, šie priekšlikumi netiek virzīti tālāk. Par Darba likumu atbildīgā Labklājības ministrija vienmēr ir uzsvērusi, ka jebkādi grozījumi likumā tiks pieņemti tikai tad, kad tos būs akceptējušas abas sociālajā dialogā iesaistītās puses. Līdzīga situācija ir arī citās ES valstīs, kurās sociālajam dialogam ir daudz senākas saknes.
Eiropas pieredze dažāda
Kā starptautiskajā sociālajam dialogam veltītajā konferencē Rīgā stāstīja Zviedrijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis Sverkers Rudebergs, viņa valstī teju visi darba tiesību jautājumi tiek risināti tikai sociālā dialoga ceļā. Piemēram, Zviedrijā valsts nenosaka vienotu minimālo algu vai darba laiku, kā tas ir Latvijā. Šajā Skandināvijas valstī katrā nozarē tiek slēgts koplīgums starp nozares darba devējiem un strādājošajiem, kurā tiek fiksēta gan nozares minimālā alga, gan darba laiks. Nozares koplīgumi ir obligāti visiem nozarē strādājošajiem, un tie regulē gan darba drošības jautājumus, gan antidiskriminācijas politiku. Zviedrijā vērojama arī interesanta tendence - darba devēju organizāciju skaits palielinās, savukārt arodbiedrību skaits sarūk.
Atšķirīga situācija ir Austrijā, kur, piemēram, minimālo algu nosaka valsts līmenī un tā attiecas uz visiem strādājošajiem. Savukārt tādi jautājumi kā piemaksas, virsstundas utt. tiek risināti caur kolektīvajiem līgumiem nozarē, kas parasti aptver 96% strādājošo. Tajā pašā laikā Austrijas darba devēju pārstāvis Andreass Henkels atzīst, ka daudzas lietas visefektīvāk tomēr ir risināt tieši uzņēmuma koplīguma līmenī, jo nozares uzņēmumi var būt ļoti atšķirīgi. Protams, Austrijas sociālie partneri strādā ciešā sazobē ar valdību un piedalās visu normatīvo aktu, kas skar darba tiesības, izstrādē.
Tāda pati situācija ir arī, piemēram, Somijā, kur arodbiedrības apvieno 70% strādājošo. Kā norādīja Somijas arodbiedrību pārstāve Pirko Nikula, jautājumi, kurus risina valsts līmenī, ir minimālā alga, darba laiks, dažādu pabalstu apjoms. Par pārējiem jautājumiem, piemēram, piemaksām, prēmijām vai papildu atvaļinājumiem, tiek lemts uzņēmuma ietvaros, slēdzot koplīgumu. Teju visi konferences dalībnieki arī uzsvēra, ka vienošanās koplīgumu formā ir elastīgāka un tāpēc tas ir labāks veids, kā risināt darba tiesiskās attiecības, nekā likuma norma. Īpaši ņemot vērā, ka atšķiras ne tikai nozares, bet arī tajās strādājošie uzņēmumi.
Arī par velosipēdu novietni
Latvijā atšķirībā no citām ES valstīm privātajā sektorā vispār nav koplīgumu nozaru līmenī. Šādas ģenerālvienošanās, kas galvenokārt attiecināmas uz darba samaksu, atrodamas vien publiskajā sektorā, piemēram, veselības aprūpē un izglītībā. Lielā mērā tas saistāms ar sociālo partneru vājo pārstāvniecību. Mūsu valstī LBAS pārstāv tikai padsmit procentu strādājošo, turpretim citās ES valstīs šis īpatsvars ir daudz lielāks.
Latvijā koplīgumi lielākoties tiek slēgti uzņēmumu līmenī. Farmācijas nozarē strādājošā Olainfarm arodbiedrības pārstāve Rudīte Bērziņa stāsta, ka ik gadu notiek sarunas starp uzņēmuma vadību un strādājošiem gan par algas paaugstināšanu un darba laiku, gan tādiem it kā maznozīmīgākiem jautājumiem kā velosipēdu novietne. Kopš krīzes beigām šajās sarunās katru gadu tiek panākts algas paaugstinājums.
sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā